Prof. Dr.iur. Ārija Meikališa, Latvijas Policijas akadēmijas rektore

Publikācijas galvenās tēzes prezentētas prof. A.Liedes simtgadei veltītajā konferencē par aktuāliem kriminālprocesa jautājumiem 2006.gada 15.februārī Latvijas Universitātē.

Temats, kas saistīts ar vienu no bargākajiem vai pat bargāko procesuālo piespiedu līdzekli– apcietinājumu– kriminālprocesa tiesībās teorētiskā līmenī, kā arī no praktiskā piemērošanas viedokļa ir joprojām nemainīgi aktuāls. Par apcietinājumu kā procesuālo piespiedu līdzekli ir neskaitāmas publikācijas, tam veltītas monogrāfijas, zinātniskie raksti, taču joprojām jautājums ir diskusijas vērts.

Kriminālprocesa likuma normas attiecībā uz apcietinājuma kā procesuālā piespiedu līdzekļa reglamentāciju prasa “revīziju”– gandrīz katra norma ir nepilnīga, neprecīza. Par to liecina jau izdarītie Kriminālprocesa likuma grozījumi attiecīgajos pantos. Likumā, kurš ir spēkā tikai piekto mēnesi, jau ir divi likuma grozījumi– turklāt būtiski.¹

Ar abiem Kriminālprocesa likuma grozījumiem izdarītas izmaiņas arī likuma normās par apcietinājumu– bargāko procesuālo piespiedu līdzekli, kura izstrādei, nenoniecinot citu kriminālprocesuālo institūtu nozīmi, bija jāvelta īpaša nozīme. Pašreizējā spēkā esošā apcietinājuma kriminālprocesuālā reglamentācija ne mirkli neliek šaubīties, ka šis kriminālprocesuālais institūts tiks grozīts vēl un vēl. Tas, protams, godu nedara. Kriminālprocesa likums tika veidots 15 gadus. Pēc autores domām, tas bija pietiekams laiks, lai radītu darboties spējīgu likumu. Un, ja tas attiecībā uz kādu no kriminālprocesuālajiem institūtiem (kur nepārprotami iekļaujams apcietinājums) nav izdevies, situācija ir jālabo, kļūdas jāatzīst un jāizdara grozījumi Kriminālprocesa likumā pēc būtības, nevis jāmēģina rast skaidrojumus, kā piemērot neizdevušos likuma normu, tādējādi vēl pasliktinot esošo situāciju. Jāsecina, ka grozījumi Kriminālprocesa likumā, kas stājas spēkā 2006.gada 1.februārī attiecībā uz apcietinājumu un tā piemērošanas kārtību, nav sevi pilnībā attaisnojuši un joprojām aktuāls ir jautājums par nepieciešamību izdarīt grozījumus normās, kas reglamentē apcietinājumu. Un šādi grozījumi, ja vēlamies darboties spējīgu kriminālprocesuālo likumu, būs jāveic.

Autore cer, ka nevajadzēs gaidīt vēl desmit gadus, lai kriminālprocesa likumā iedzīvinātu un nostiprinātu normas, kas apcietinājumu reglamentētu precīzi, vienveidīgi un pakārtoti cilvēktiesībām. Autores 1995.gadā izteiktās idejas un konkrētie priekšlikumi par apcietinājuma reglamentāciju² tikai pēc desmit gadiem rada savu izpausmi jaunajā Kriminālprocesa likumā, turklāt nepilnīgi. Jautājums, iespējams, nebūtu tik sāpīgs, ja tas nebūtu tieši saistīts ar cilvēku likteņiem, ja tas neradītu zaudējumus valstij un kaitējumu valsts justīcijas iestādēm, to prestižam. Te vietā atzīmēt arī to, ka tad, kad Eiropas Cilvēktiesību tiesa pārbauda, vai brīvības atņemšana ir bijusi “likumīga”, tā pievērš uzmanību gan tam, vai tā atbildusi vietējam likumam, gan tam, vai vietējais likums ir pietiekami kvalitatīvs.³

Faktiski apcietinājuma definīcijā ir saskatāms, ka tā ir brīvības atņemšana, kurā atspoguļojas saprātīgs līdzsvars starp apcietinātā cilvēktiesību aizsardzību, no vienas puses, un sabiedrības drošību un pakārtoti tai izmeklēšanas un iztiesāšanas nodrošinājumu, no otras puses.

Tas, ka spēkā esošais Kriminālprocesa likums sniedz apcietinājuma definīciju, būtiskas izmaiņas nerada un tikai apstiprina teorijā izteiktās atziņas par apcietinājuma būtību, norādot uz apcietinājuma kā ar brīvības atņemšanu saistīta piespiedu līdzekļa atšķirību no brīvības atņemšanas soda, kaut arī abos gadījumos personai tiek liegta brīvība.