Saistību tiesību komentāri

II.Tiesisku darījumu priekšmets

LL.M Elizabete Krivcova

1412. Par tiesiska darījuma priekšmetu var būt tiklab darbība, kā arī atturēšanās no tās, un tiklab darbība, kuras mērķis ir nodibināt vai atdot lietu tiesību, kā arī darbība ar kādu citu mērķi.

Uz darījuma priekšmetu attiecas virkne prasību: noteiktība (1416.–1420.p.), iespējamība (1413., 1421.–1425., 1454.p.), apgrozība (1414.p.), neaizliegta darbība (1415.p.). Attiecībā uz līgumiem darījuma priekšmeta regulējums tiek turpināts CL 1542.–1547.pantā.

Darījuma priekšmets

Civillikums maz pievēršas mācībai par tiesiskā darījuma priekšmetu, dažreiz neprecīzi lietojot terminoloģiju, dažreiz par priekšmetu saucot darbību, citreiz lietu, vai pat jaucot abus jēdzienus. Piemēram, 1416.pants noteic: “neatļauta vai nepieklājīga darbība [..] nevar būt par tiesiskā darījuma priekšmetu”, bet jau 1419.pants teikts: “kad saistības priekšmets ir neatvietojamas lietas”. Civiltiesību teorijā darbība ir vienīgi saistību tiesību priekšmets, taču 1412.panta definīcija nepamatoti attiecina to uz visiem darījumiem. Lietu tiesību nodošana arī ir atsevišķs darījums, taču panta definīcija tam pilnīgi neatbilst, jo nodošanas priekšmets vienmēr ir lietu tiesības (īpašuma tiesības, ķīlas tiesības, servitūts). Piemēram, īpašuma iegūšana ar piegūšanu (occupatio) ir juridiskā darbība, tātad tiesiskais darījums, taču tā priekšmets nav darbība.¹

Saistību priekšmets

Saistību tiesībās ir jānodala saistību priekšmets un darbības priekšmets. Jau romiešu tiesībās bija nostiprināts, ka saistību priekšmets ir– dot, darīt, atbildēt, vienmēr darbība un nekad lieta. Lieta var būt par darbības priekšmetu, bet nekad– par saistību priekšmetu. Attiecībā uz saistību priekšmetu veidiem pantā ir saglabājušās pēdas no romiešu tiesību sadalījuma dare/facere, t.i., lietu tiesību nodošana/citas darbības. Taču Civillikumā ar to netiek saistītas nekādas tiesiskas sekas. Visā likumā ar “darbību” ir jāsaprot gan pozitīvā, gan negatīvā gribas izpausme. Ja saistību priekšmets ietver darīšanu, tad tā tiek saukta par pozitīvu, ja atturēšanos no darbības– par negatīvu.²

Tādējādi panta definīcija aptver daļu no civiltiesībās pazīstamajiem 1403.pantā aptvertajiem tiesiskajiem darījumiem. Nevar piekrist mūsdienu tiesību literatūrā piedāvātajiem risinājuma variantiem par darījuma priekšmetu saukt darbību, bet lietu apzīmēt ar vārdu “objekts”.³ Šāda pieeja ir attaisnojama saistību tiesību ietvaros, taču, ņemot vērā, ka saskaņā ar CL 6.pantu saistību tiesību vispārējie noteikumi ir piemērojami arī citās civiltiesību daļās, tāda sašaurinātā tiesisku darījumu priekšmeta definīcija nav pareiza.

1413. Par saistību tiesību priekšmetu var būt tikai kas iespējams; pretējā gadījumā darījums nav spēkā. Tomēr nav vajadzīgs, lai darījuma priekšmets jau pastāvētu tā taisīšanas laikā; darījums var attiekties arī uz nākamām lietām.

Pants atkal jauc saistības priekšmetu un juridiskās darbības priekšmetu.⁴ Jāatzīmē, ka šis pants attiecas tikai uz saistību tiesībām. Panta regulējums vēl nenozīmē, ka darījuma izpildes iespējamībai jau jāpastāv saistības rašanās laikā. Tāpēc ir pilnīgi pieļaujamas saistības, kas attiecas ne tikai uz vēl neizgatavotām lietām, bet arī uz darbībām, kuru izpildīšana pagaidām ir neiespējama. Tādas saistības ir pieļaujamas ar noteikumu, ka izpildes laika gaitā tās kļūs iespējamas. Baltijas vietēju civillikumu kopojuma vācu redakcijā iespējamība tika definēta šādi: “muss möglicherweise existiren können”, ko varētu iztulkot kā “var pastāvēt iespējamības robežās”.⁵ Ja solītājs uzņēmies saistības cerībā uz tehnikas vai medicīnas progresu, bet viņa cerības nav piepildījušās, tad jāvadās no zinātnes atzinumiem par to, kas vispār ir iespējams.⁶

Civiltiesības pazīst dažādus neiespējamības veidus: sākotnējā un vēlākā neiespējamība– atkarībā no tā, vai saistības izpildījums kļuvis neiespējams pirms vai pēc darījuma noslēgšanas; objektīvā un subjektīvā neiespējamība– atkarībā no tā, vai darbība ir neiespējama vispār vai subjektīvi neiespējama parādniekam. Neiespējamība var būt galīga vai pagaidu, pēdējā gadījumā runa ir par nokavējumu.⁷ 1413.pants regulē galīgu objektīvo neiespējamību, proti, darījuma priekšmets ir tāda darbība, kuru neviens nespēj izpildīt, un tāpēc tā nevar būt par saistību priekšmetu. Subjektīva neiespējamība neatņem saistībai spēku, piemēram, ja personai ir jāmaksā simts lati, bet viņai nav naudas.⁸ Latvijas civiltiesībās vēl nav atrisināts jautājums par ekonomisko jeb faktisko neiespējamību– tie ir gadījumi, kad izpildīšana ir fiziski iespējama, bet tā saistīta ar nesamērīgām pūlēm un izmaksām, vai pat ir pretrunā ar veselo saprātu.