III. Kriminālprocesa dalībnieki

Dr.iur. Ārija Meikališa, LPA rektore, profesore, Dr.iur. Kristīne Strada–Rozenberga, LU asociētā profesore

3.Personas, kas īsteno aizstāvību

Pirms pievēršamies to personu apskatam, kas īsteno tiesības uz aizstāvību, jānorāda kāds vispārīga rakstura jautājums, kura reglamentācija šobrīd KPL ir ietverta,– aizstāvības īstenošanas pamats.

KPL 59.pants nosaka šo statusu vispārējo būtību. Šī panta nosaukums ir “Aizstāvības īstenošanas pamats”. Tā kā, mūsuprāt, šajā pantā iekļauti vairāki īpaši nozīmīgi aspekti, kā arī tajā saskatāmas vairākas problēmas, norādīsim tā pilnu redakciju.

“KPL 59.pants. Aizstāvības īstenošanas pamats.

(1) Aizstāvības īstenošanas pamats ir kriminālprocesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas šajā likumā noteiktajā kārtībā rakstveidā izteikts pieņēmums vai apgalvojums, ka persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.

(2) Atkarībā no iegūtajiem pierādījumiem pieņēmumus iedala šādi:

	Foto: no personiskā arhīva

1) pastāv reāla iespēja, ka persona izdarījusi izmeklējamo noziedzīgu nodarījumu (pret personu var uzsākt kriminālprocesu);

2) atsevišķi fakti dod pamatu uzskatīt, ka noziedzīgu nodarījumu izdarījusi šī persona (personu var aizturēt);

3) pierādījumu kopums dod pamatu pieņēmumam, ka, visticamāk, izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu izdarījusi šī persona (personu var turēt aizdomās);

4) pierādījumu kopums dod pamatu prokuroram– procesa virzītājam uzskatīt, ka tieši šī persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu (personu var apsūdzēt);

5) prokurors– procesa virzītājs nešaubās, ka ar esošajiem pierādījumiem spēs pārliecināt tiesu, ka nepastāv saprātīgas šaubas par to, ka tieši šī persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu.

(3) Pieņēmums iegūst apgalvojuma formu, ja:

1) persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, likumā noteiktajā kārtībā apliecina, ka prokurora pieņēmums ir pareizs, un abi apgalvo, ka persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu;

2) tiesa, novērtējot pierādījumus, konstatē, ka persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu.

(4) Juridiskajai personai aizstāvības īstenošanas pamats ir šajā likumā noteiktajā kārtībā prokurora izteikts pieņēmums, ka fiziskā persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu tieši šīs juridiskās personas interesēs.

(5) Tiesības aizstāvēties izbeidzas līdz ar kopīgā apgalvojuma izteikšanas vai tiesas nolēmuma spēkā stāšanās brīdim, ja nepastāv īpaši likumā noteikti apstākļi, kas dod tiesības tos apšaubīt.”

Šajā pantā likumdevējs ir formulējis aizstāvības īstenošanas pamatu. Sākotnēji var šķist, ka aizstāvības pamata rašanās brīdis ir arī brīdis, kad persona var sākt realizēt tiesības uz aizstāvību. Tomēr tālāko pantu apskats šādu secinājumu atspēko un liek atzīt, ka aizstāvības īstenošanas pamats (pieņēmums) vairumā gadījumu rodas agrāk nekā personas tiesības īstenot aizstāvību. Teikto uzskatāmi ilustrē tās KPL normas, kurās kā aizstāvības tiesību rašanās brīdis minēts brīdis, kad persona uzzina (vajadzēja vai varēja uzzināt) par procesuālā statusa iegūšanu. Tā, piemēram, KPL 61.p.3.d., raksturojot brīdi, kad tiesības uz aizstāvību rodas personai, pret kuru uzsākts process, iekļauta norāde “No brīža, kad... daļā minētā persona tiek iesaistīta procesuālās darbības veikšanā vai procesa virzītājs atklātībai darījis zināmu informāciju par kriminālprocesa uzsākšanu pret to, tā iegūst procesuālās tiesības uz aizstāvību.”. Savukārt KPL 66.p. 1.d. norādīts, ka aizdomās turētajam tiesības (tai skaitā tiesības uz aizstāvību) rodas no brīža, kad tam paziņots, ka tas atzīts par aizdomās turēto.

KPL 59.p. 5.d. likumdevējs ir noteicis brīdi, kad beidzas aizstāvības tiesības. Saskaņā ar šo normu tiesības aizstāvēties izbeidzas brīdī, kad:

1) stājas spēkā tiesas nolēmums,

2) stājas spēkā prokurora un apsūdzētā “kopīgais apgalvojums” par to, ka persona izdarījusi viņai inkriminēto noziedzīgo nodarījumu.

Aizstāvības tiesības šajos gadījumos neizbeidzas, ja pastāv likumā noteikti apstākļi, kas dod tiesības apšaubīt tiesas nolēmumu vai “kopīgo apgalvojumu”.

Mūsuprāt, šī aizstāvības tiesību beigu momenta reglamentācija var tikt kritizēta. Pirmkārt, daudz neskaidrību rodas sakarā ar “kopīgā apgalvojuma” izpratni un pielietojumu.

Brīžu, kad apsūdzētais, atbildot vai reaģējot uz kādām prokurora procesuālām darbībām, paziņo (atzīst, piekrīt), tai skaitā rakstiski, ka ir vainīgs viņam inkriminētajā nodarījumā, ir daudz. Pirmkārt, šāds brīdis jau ir pēc apsūdzības izsniegšanas, tāds var būt situācijā, kad notiek vienošanās par lietas izskatīšanu tiesā bez pierādījumu pārbaudes, arī vienošanās procesā, kā arī piemērojot prokurora priekšrakstu par sodu. Tāpat “kopīgais apgalvojums” nekad nav procesa noslēguma dokuments (tādā izpratnē kā dokuments, kurā fiksēts procesa risinājums), uz tā pamata vienmēr tiek pieņemts kāds nolēmums, ko pieņem procesa virzītājs. Secināms, ka pašreiz KPL 59.p.5.d. lietotais jēdziens “kopīgais paziņojums” var radīt nevajadzīgas neskaidrības praksē, jo dažbrīd var dot pamatu uzskatam, ka, līdzko persona savu vainu ir prokuroram atzinusi (apgalvojusi, ka ir izdarījusi inkriminēto nodarījumu), tā tiesības uz aizstāvību beidzas. Šāds atzinums būtu absolūti nepareizs un neatbilstošs citām KPL normām. Faktiski šī KPL 59.p.5.d. ietvertā “kopīgā apgalvojuma” jēdziena izmantošanu šobrīd varētu attiecināt tikai uz vienu situāciju, proti, prokurora priekšraksta par sodu piemērošanu. Un arī šajā gadījumā nebūtu korekti teikt, ka tiesības uz aizstāvību beidzas līdz ar “kopīgā apgalvojuma” spēkā stāšanos, jo šajā procesā “noslēguma” dokuments būs prokurora priekšraksts par sodu, kurš nekādā ziņā nav kāds koleģiāli vai “kopīgi” pieņemts dokuments, bet gan prokurora nolēmums.

Otrkārt, KPL 59.pantā aizstāvības beigu moments vienmēr ir saistīts ar tādu nolēmumu vai “kopīgo paziņojumu” pieņemšanu, kuros pieņēmums par to, ka izdarīts noziedzīgs nodarījums, iegūs apgalvojuma formu. Tātad aizdomas par izdarīto ir apstiprinājušās un notiek personas vainīguma konstatēšana. Tomēr ikvienam ir saprotams, ka ne vienmēr procesā tiks sasniegts šāds apgalvojums. Procesa gaitā var nonākt arī līdz pretējam apgalvojumam, proti, ka persona nav vainojama inkriminētajā nodarījumā. Arī šis apgalvojums tiek ietverts nolēmumā, kura stāšanās spēkā nozīmē, ka aizstāvības tiesības izbeidzas, ja vien nerodas pamats attiecīgo nolēmumu pārskatīt.

Norādītais, mūsuprāt, ļauj secināt, ka KPL 59.pants attiecībā uz aizstāvības tiesību beigu momentu būtu pārskatāms. Šajā pantā vajadzētu skaidri definēt arī aizstāvības tiesību rašanās sākumu, jo, kā jau minēts, saskaņā ar citām KPL normām tas nesakrīt ar aizstāvības īstenošanas pamata rašanos.

Personu, kuras īsteno aizstāvību, tiesiskie statusi ir reglamentēti KPL 5.nodaļā. Šīs nodaļas saturs ļauj apgalvot, ka saskaņā ar KPL par personām, kuras īsteno aizstāvību, uzskatāmas:

1) persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību;

2) aizstāvis;

3) pārstāvis;

4) persona, kura iestājas par mirušās personas reabilitāciju.

Šis apgalvojums gan neatbilst KPL 60.pantam, kurā ir it kā iekļauts aizstāvību realizējošo personu uzskaitījums, taču iepriekš nosaukto ceturto personu starp tām nav. Tas būtu vērtējams kā KPL 60.panta trūkums, jo persona, kura iestājas par mirušās personas reabilitāciju, nevar tikt aptverta ar statusu “pārstāvis”, tāpat tai KPL 5.nodaļā ir veltīts atsevišķs– 77.pants, kas arī uzskatāmi norāda uz šī statusa nošķiršanas nepieciešamību. Šim statusam nedaudz pievērsīsimies, raksturojot vienu no tiem dalībniekiem, kam ir tiesības uz aizstāvību.