Voldemārs Čiževskis, Augstākās tiesas senators, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Neapspriežot jautājumu par to, no kuras tiesvedības stadijas lietas ir pieļauts virzīt papildizmeklēšanai, vispirms būtu jāvienojas par galvenajiem principiem:

— vai lietu virzīšana papildizmeklēšanai pieļaujama tādā pašā veidā, kā tas tika darīts agrāk, jo kriminālprocesa likuma normas, kas reglamentē šīs tiesības un tiesu pienākumu, ir spēkā tādas pašas kā padomju laikā;

— vai spēkā esošās kriminālprocesa likuma normas ir jāatzīst par novecojušām un, attiecīgi iztulkojot likumu, tās nepiemērot un atzīt, ka tiesai nav tiesību bez prokurora lūguma lietu nosūtīt papildizmeklēšanai nekādā gadījumā;

— vai iespējams daļēji atteikties no tiesas pienākuma un tiesībām virzīt lietu papildizmeklēšanai un noteikt, ka KPK 235. panta 3. punkta (ja ir pamats bez jau agrāk celtās apsūdzības celt pret apsūdzēto jaunu apsūdzību vai grozīt apsūdzību uz smagāku vai tādu, kas pēc faktiskajiem apstākļiem atšķiras no sākotnējās) un 4. punkta (ja ir pamats saukt pie kriminālatbildības citas personas, bez kuru saukšanas pie kriminālatbildības lietu nevar iztiesāt) gadījumos bez prokurora piekrišanas lietu nevar virzīt papildizmeklēšanai;

— vai iespējams vēl kāds cits variants:

— kā aizsargāt cietušā tiesības un intereses, ja prokurors atsakās no apsūdzības.

Līdz šai dienai tiesu prakse attiecībā uz lietu virzīšanu papildizmeklēšanai ir bijusi dažāda. Praksē, kā redzams, tiek piemēroti visi nosauktie varianti. Tas nozīmē, ka nav izveidojusies vienota tiesu prakse šajā jautājumā.