Pierādīšanas un izmeklēšanas darbību, tāpat kā iepriekšējos rakstos apskatīto kriminālprocesuālo institūtu, tiesiskā reglamentācija, Kriminālprocesa likumam (KPL) nomainot Kriminālprocesa kodeksu (KPK), ir piedzīvojusi būtiskas izmaiņas. Īpaši tas attiecināms uz pierādīšanas teorijā ietilpstošo jēdzienu definējumu un speciālo izmeklēšanas darbību iekļaušanu likumā. Šajā rakstā turpmāk secīgi pievērsīsimies pierādīšanas teorijā ietilpstošo jēdzienu definējumam, izmeklēšanas darbību un speciālo izmeklēšanas darbību raksturojumam, galvenokārt akcentējot notikušās izmaiņas un apzinot vairākus problēmaspektus attiecīgo kriminālprocesuālo institūtu pašreizējā tiesiskajā reglamentācijā.

1. Pierādīšana kriminālprocesā

Analizējot pierādīšanas tiesisko reglamentāciju, var norādīt uz pieciem būtiskiem jautājumiem, kuru atbildes atklāj likumā ietverto pierādīšanas tiesiskās reglamentācijas modeli. Šie jautājumi ir:

1) ko saprot ar jēdzienu “pierādīšana”;

2) kas ir jāpierāda jeb kāds ir pierādīšanas priekšmets;

3) kuri procesa dalībnieki veic pierādīšanu jeb kuri ir pierādīšanas subjekti, tai skaitā uz ko gulstas pierādīšanas pienākums;

4) kā ir jāpierāda;

5) ar ko var pierādīt jeb kādiem jābūt pierādījumiem.

Salīdzinoši izvērtējot pierādīšanas tiesisko reglamentāciju KPK un KPL, var atzīt, ka izmaiņas notikušas visos iepriekš nosauktajos jautājumos un tās galvenokārt izpaudušās šādi:

1) likumā iekļauti termini, kuru saturu līdz šim kodekss neatklāja, bet kuri bija pazīstami teorijā un praksē (piemēram, pierādījumu pieļaujamība);

2) likumā iekļautas norādes, kas regulē tādu jautājumu risinājumu, kuri līdz šim praksē un teorijā tikuši skatīti, taču to izpratne un pielietojums nav bijis viennozīmīgs (piemēram, fakti, no kuru pierādīšanas procesa dalībnieki ir atbrīvoti; pierādījumu absolūtā nepieļaujamība/ierobežotā pieļaujamība);

3) likumā iekļauti jauni institūti (piemēram, elektroniskie pierādījumi);

4) likumā iekļautas nostādnes, kuras līdz šim kodekss neparedzēja (piemēram, pierādīšanas pienākuma pārnešana).

Raksta turpmākā gaitā nedaudz sīkāk apskatīsim katru no pierādīšanas tiesisko reglamentāciju raksturojošiem jautājumiem.

1.1. Pierādīšanas izpratne

KPK pierādīšanas jēdziens nebija iekļauts, savukārt KPL šī procesa definīcija ir redzama. Tā, saskaņā ar KPL 123.pantu, pierādīšana ir definēta kā “kriminālprocesā iesaistītās personas darbība, kas izpaužas kā pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo faktu esamības vai neesamības pamatošana, izmantojot pierādījumus”. Šajā definīcijā ir iekļauti vairāki būtiski aspekti, kas būtu akcentējami. Pašreizējais pierādīšanas procesa definējums ļauj atzīt, ka likumdevējs pierādīšanas procesu ir attiecinājis uz procesuāli svarīgu apgalvojumu pamatošanu, tādējādi nošķirot to no izzinoša procesa (šī procesa galvenā procesuālā izpausme – izmeklēšanas darbības). Tādējādi likumdevējs ir atbalstījis vienu no teorijā izteiktajiem uzskatiem attiecībā uz jēdzienu “pierādīšana” un “izzināšana” izpratni un savstarpējo saistību, kurš līdz šim nav bijis izplatītākais Latvijā un citās bijušajās padomju valstīs (sk., piemēram, R.Dombrovskis “Vai pierādīšana ir izzināšana: dialektiskās loģikas skatījums”//Jurista Vārds, 09.11.2004; K.Strada-Rozenberga “Pierādīšanas teorija. Vispārīgā daļa”. R., 2002., 25.–48.lpp.**). Tikpat svarīgi ir uzsvērt, ka saskaņā ar KPL ietverto definīciju kā pierādīšana traktējama tikai tāda kriminālprocesa gaitā veikta apgalvojumu pamatošana, kuras gaitā kā argumenti tiek izmantoti juridiski korekti pierādījumi.

Tas savukārt ļauj nošķirt pierādīšanu no citiem apgalvojumu vai uzskatu pamatošanas veidiem, kas sastopami kriminālprocesa norisē. Tā, piemēram, arī liecinieks var ne tikai sniegt liecībā ziņas par kādiem nozīmīgiem faktiem, bet ietvert arī to patiesuma pamatojumu, taču, tā kā absolūtā vairumā situāciju šajā pamatojumā viņš neizmantos KPL uzskaitītos pierādījumus, viņa darbība nav uzskatāma par pierādīšanu KPL 123.panta izpratnē.

Fakts, ka KPL vispār ir ietverta pierādīšanas jēdziena izpratne, ir vērtējams visnotaļ pozitīvi, jo šī definīcija ir svarīga arī citu pierādīšanas teorijā ietilpstošo jēdzienu skaidrojumā. Tā, piemēram, tikai paša pierādīšanas jēdziena skaidra izpratne ļauj juridiski precīzi atklāt, kas saprotams, piemēram, ar jēdzienu “pierādīšanas pienākums”, un secināt, ka šis pienākums paredz obligāti izpildāmu kāda apgalvojuma pamatošanu.

1.2. Pierādīšanas priekšmets

Pierādīšanas priekšmeta tiesiskā reglamentācija iekļauta KPL 124.pantā. Saskaņā ar šo pantu pierādīšanas priekšmetā ietveramas trīs faktu grupas:

1) kriminālprocesā pierādāmie apstākļi (fakti);

2) saistītie fakti;

3) palīgfakti.

KPK savukārt bija ietverta tikai krimināllietā pierādāmo apstākļu (pielīdzināmi šobrīd paredzētajiem “kriminālprocesā pierādāmajiem apstākļiem”) reglamentācija. Šī norāde ļauj saskatīt pirmo atšķirību starp KPK un KPL – KPL ietverta plašāka pierādīšanas priekšmeta reglamentācija, ietverot tajā arī saistītos faktus un palīgfaktus. Tai pašā laikā jāatzīst, ka tas, ka KPK tieši netika iekļautas norādes par saistīto un palīgfaktu esamību un to pierādīšanas nepieciešamību, nenozīmē, ka fakti, kas šobrīd KPL nosaukti par saistītajiem faktiem un palīgfaktiem, netika izmantoti vai pierādīti praksē. Kā norādīsim arī vēlāk, šādi fakti bija pazīstami un, tā kā arī tie nevarēja tikt prezumēti, tad procesa gaitā bija pierādāmi.

Turpmāk apskatīsim katru no pierādīšanas priekšmetā ietilpstošajām faktu grupām.

Kriminālprocesā pierādāmos apstākļus (faktus) no citiem ļauj nošķirt to īpašā nozīme kriminālprocesa galaiznākuma sasniegšanā – saskaņā ar KPL 124.p.2.d. tieši no šiem faktiem ir atkarīgs procesa iznākums, proti, konkrēto krimināltiesiski attiecību taisnīgs risinājums. Kā jau norādīts, kriminālprocesā pierādāmie apstākļi bija reglamentēti arī KPK (to nosaukums gan ir “krimināllietā pierādāmie apstākļi”.