Līgumu brīvība un invalīdu nodarbinātība

Mg.iur. Līga Mazure, Rēzeknes augstskolas lektore

Latvijā invalīdu bezdarba līmenis ir apmēram 85%.¹ Lai noregulētu situāciju līdz pieņemamam līmenim, būtu nepieciešama valsts varas iejaukšanās darba tiesiskajās attiecībās. Bet šāda risinājuma gadījumā rodas konflikts, jo valsts varas iejaukšanās saduras ar līgumu brīvību. Šajā rakstā tiek izvērtēts, vai pieļaujama iejaukšanās darba devēja gribas autonomijā un vai tā ir attaisnojama, ja šādas iejaukšanās rezultāts ir lielāka iespēja invalīdam kļūt par darbinieku. Rakstā arī tiek apskatīti jautājumi, kas skar šādas iejaukšanās robežas un līdzekļus.

Līgumu brīvības nosacītība

Sabiedrībai, kā rakstījis Ogists Konts, piemīt divi procesi: dinamika un statika.² Dinamika veicina sabiedrības attīstību un virzību. Tās rezultātā attīstās un izveidojas dažādas nozares, institūti, kā arī principi, kas noteic sabiedrības kopējās pamatnostādnes. Līdz ar vēsturisko attīstību brīvības princips kļuvis par sabiedrības pamatelementu ar tam piemītošo konkurences brīvību, tirdzniecības brīvību utt.³ Te iezīmējas arī līgumu brīvība.

Jāatzīmē, ka brīvības princips plašākā veidā atspoguļojas privātajās tiesībās, kas regulē attiecības uz vienlīdzības pamata, un šo tiesību raksturīgākā forma ir abpusēja vienošanās. Līdz ar to, kā norāda Jautrīte Briede, privāto tiesību galvenie principi ir personas neatkarība un autonomija, privātīpašuma neaizskaramība un līguma brīvība.⁴ Brīvības princips tiek īstenots arī publiskajās tiesībās, piemēram, tiek garantēta vārda brīvība, kaut arī ierobežotākā veidā, jo publiskajām tiesībām raksturīgas pakļautības attiecības.

Saskaņā ar Civillikuma (CL) 1511.pantu līgums plašākā nozīmē ir ikkatra vairāku personu savstarpēja vienošanās par kādu tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu. Līgums šaurākā nozīmē ir vairāku personu savstarpējs ar vienošanos pamatots gribas izteikums, kura mērķis ir nodibināt saistību tiesību. Prof. Kalvis Torgāns atzīmē, ka tā ir personu gribas attiecība.⁵ Tātad līgumu brīvības pamatā ir gribas brīvība jeb “gribas autonomija”.⁶

Līgumu brīvību raksturo šādi elementi:

1)brīvība izvēlēties– slēgt vai neslēgt kādu līgumu;

2)līgumpartnera izvēles brīvība;

3)līguma satura izvēles brīvība;

4)līguma formas izvēles brīvība.⁷

Tomēr attiecībā uz katru no šiem elementiem pastāv situācijas, kad minētā brīvība tiek ierobežota. Attiecībā uz darba līgumu DL 39.pants paredz pušu brīvu vienošanos, kas ir traktējama kā līgumu brīvība. Tomēr pastāv šīs brīvības ierobežojumi, piemēram, DL 37.panta pirmā daļa aizliedz pastāvīgā darbā nodarbināt bērnus, DL 40.panta pirmā daļa paredz darba līguma rakstveida formu, savukārt DL 6.pants nosaka spēkā neesamību tiem darba līguma noteikumiem, kas pretēji normatīvajiem aktiem vai darba koplīgumam pasliktina darbinieka stāvokli. Tāpat jāatzīmē, ka atkāpes no darba līguma brīvības vairāk ir tendētas uz darba devēja gribas ierobežošanu. To varētu izskaidrot arī ar zināmām pakļautības (subordinācijas) attiecībām, kas raksturīgas darba tiesiskajām attiecībām.