XX gadsimta otrajā pusē īpaša uzmanība tika pievērsta pilsoņa vietai attiecībās ar valsts pārvaldi un juridisko aizsardzību. Ombudsmeņa institūcijas iedibināšana ir likumā noteikts valsts pārvaldes atklātības princips, kas ir daļa no pūlēm stiprināt pilsoņu lomu attiecībās ar valsti.

Ombudsmeņa institūta rašanās daudzās valstīs pierāda to, ka starptautiskā sabiedrība izvēlas šo attīstības ceļu. Ombudsmeņa institūtam ir ļoti liela loma, realizējot cilvēka tiesības individuāli vērsties starptautiskajos institūtos. Tā ir viena no efektīvajām kontroles procedūrām, kas ļauj arī kontrolēt valsts pienākumus, kas izriet no cilvēktiesību starptautiski tiesiskajiem aktiem.

Lai gan pasaules līmenī jau sasniegts zināms progress cilvēktiesību aizsardzības mehānisma attīstībā, kas paaugstina kopējo kultūru un cieņu pret cilvēka pamattiesībām un brīvībām, cilvēktiesību pārkāpumi joprojām turpinās visā pasaulē. Protams, pilnīgi likvidēt cilvēktiesību pārkāpumus nav iespējams, un universālu atrisinājumu šajā jautājumā arī nav, bet ir iespējams atrast praktiskos risinājumus, lai pilnveidotu un attīstītu cilvēktiesību aizsardzības mehānismu. Ņemot par pamatu citu valstu pieredzi, arī mūsu valstij ir jāizveido ombudsmeņa institūts, kas palīdzēs ne tikai pilnveidot demokrātisko valsts iekārtu, bet arī pozitīvi ietekmēs Latvijas valsts tēlu starptautiskajā arēnā.

Līdz Tiesībsarga biroja likuma pieņemšanai¹ Latvijā nevienai neatkarīgai valsts institūcijai nebija īpašu pilnvaru ātri, efektīvi un bez papildu izmaksām no iesniedzēju puses izskatīt iedzīvotāju sūdzības par valsts pārvaldi, par to iedzīvotāju tiesību aizskārumiem, kas noteiktas ne tikai Satversmē, bet arī citos normatīvajos aktos attiecībā uz valsts pārvaldes un pašvaldību darbību.

Šajā rakstā– par ombudsmeņa institūtu plašākā nozīmē, izpētot šā institūta vēsturiskos, teorētiskos un tiesiskos aspektus.

Šā institūta saknes ir meklējamas XIX gadsimta sākumā, kad līdzīgs institūts – Justīcijas ombudsmenis (Justitieombudsman)– 1809.gadā tika radīts Zviedrijā.² Ombudsmeņa postenis tika paredzēts jaunajā 1809.gada Zviedrijas konstitūcijā,³ galvenie ombudsmeņa darbības virzieni bija policijas un tiesu taisnīgas darbības veicināšana. Šis konstitucionālais akts, kas tika izveidots XVII– XVIII gadsimta Francijas domātāja Monteskjē teorijas ietekmē par varas dalīšanu, izvirzīja mērķi līdzsvarot plašas kontroles pilnvaras ar parlamenta pilnvarām. Pēdējam tika piešķirtas tiesības vēlēt speciālo parlamenta komisāru– ombudsmeni– uzraudzības realizēšanai pār varas un pārvaldes iestāžu, tiesu un parlamenta likumdošanas aktu ievērošanu. Līdz tam šādai darbībai nebija pasaules analogu. No paša sākuma ombudsmenim bija piešķirtas funkcijas pilsoņu tiesību aizsardzībā no administrācijas patvaļas. XX gadsimtā tas vairāk pievērsās ierēdniecības darbībai, izveidojot, piemēram, 1915.gadā militārā ombudsmeņa amatu.⁴ Pašlaik dažādās valstīs ombudsmeņa kontroles funkcijas ir plašākas un tiek attiecinātas uz administratīvajām un municipālajām iestādēm.

Simt desmit gadus Zviedrija bija vienīgā valsts pasaulē, kurā darbojās ombudsmeņa institūts. Tikai 1919.gadā šo ideju pārņēma Somija, nostiprinot normatīvo regulējumu 1919.