Baltu un līvu privāttiesību paražas

Asoc.prof. Dr.iur. Jānis Lazdiņš, LU Juridiskās fakultātes prodekāns

Latvijas Universitātē tāpat kā citās Eiropas valstu universitātēs tiek lasīti kursi tiesību vēsturē. Īpašu vietu tiesību vēstures priekšmetu vidū ieņem savas valsts tiesību apzināšana. Latvija šai sakarā nav izņēmums. Tas ir pašsaprotami, jo latvieši tāpat kā citas tautas pirmām kārtām akcentē savas zemes tiesību pētīšanu. Tāpēc pilnīgi var piekrist K. fon Šverīnam, ka “tiesību vēsture ir daļa no kultūras vēstures. Tiesības ir īpaša kultūras nozare– tāpat kā valoda, māksla un reliģija”.¹ Diemžēl privāttiesību vēsture ir viena no tām tiesību zinātnes disciplīnām, kas līdz šim Latvijas Republikā ir pētīta nepietiekami.

Publikācijas mērķis ir vēsturiskā skatījumā juridiski analizēt baltu un līvu privāttiesiskās attiecības līdz XIII gadsimtam pēc Kr. dzim. t.s. paražu tiesību laika posmā, akcentējot uzmanību uz tādiem problēmjautājumiem kā tiesību avotu apskats, pagāniskās laulību tradīcijas, radniecība, mantošanas tiesības, lietu tiesības, kā arī saistību tiesību, tirdzniecības tiesību un darba tiesību īpatnības.

Sociāli–politisko attiecību raksturojums

Kurši un zemgaļi līdz Romas katoļticīgo kristiešu ienākšanai valstiskās organizācijas ziņā bija sasnieguši militārās demokrātijas attīstības pakāpi, kad ap izcilākajām personām (pilskungiem, vecajiem u.c.) pulcējās pārējie kopienas locekļi. Pilskungu un vecajo vara balstījās uz izcelšanos un personīgo autoritāti. Pilskunga vara galvenokārt izpaudās militāru konfliktu laikā, kad viņa kompetencē bija tiesības slēgt un lauzt miera līgumus, dot un ņemt ķīlniekus, sūtīt un pieņemt deputācijas u.tml. Pēc paražas pilskunga padošanās nozīmēja arī visas zemes kapitulāciju. Pretēji pilskunga varai, kam bija izteikti monarhistisks raksturs, vecajo vara bija politiski koleģiāla. Nepastāvot īpašiem apstākļiem, pilskungam bija jākonsultējas ar vecajiem.

Līvi, sēļi un latgaļi bija nonākuši zināmā meslu [nodokļu] atkarībā no Krievzemes dalieņu kņazistēm. Tādās Austrumlatvijas zemēs kā Jersika, Tālava, Koknese u.c. jau bija sastopami cilvēki, kurus nosacīti varēja uzskatīt par ierēdņiem, t.i., valsts aparātam piederošām personām. Tomēr atrašanās citu valstu pakļautībā nedod tiesības uzskatīt arī latgaļu zemes par valstīm mūsdienu izpratnē.²Iztrūkstot valstiskai organizācijai, nepastāvēja institūcija, kas rūpētos par tiesību pierakstīšanu un kodificēšanu. Paražu tiesību izpratnē tāpēc sastopamies ar ievērojamu partikulārismu, kas sakņojās katras cilts, novada vai pat dzimtas izpratnē par labo un ļauno. Īpaši tas attiecās uz privāttiesībām.

Avotu apskats

Par laika posmu līdz XIII gadsimtam nesistemātiskas ziņas par paražu tiesībām baltiem un līviem var iegūt no šādiem avotiem:

1) senākā folklorā (latvju dainās) sniegtās ziņas par tiesību paražām. Jāatzīst gan, ka šo avotu precīza datēšana ir apgrūtināta;

2) miera un padošanās līgumi, kurus ar kuršu un zemgaļu vadoņiem XIII gadsimtā slēdza Svētais Krēsls, Rīgas arhibīskaps, Zobenbrāļu un Vācu (Livonijas) ordenis, kā arī Rīgas rāte un kuru teksti ir nonākuši līdz mūsu dienām;³

3) katoļticīgo kristiešu (galvenokārt vāciešu) XIII gadsimtā pierakstītās un atbilstīgi kristiānisma principiem daļēji grozītās vietējās paražu tiesības, no kurām līdz mūsu dienām norakstos ir saglabājušies trīs avoti– Rīgas arhibīskapijas tiesības, Kuršu zemnieku tiesības un Lībiešu– igauņu tiesības.⁴ Jāuzsver, ka kodifikācijās iekļautas galvenokārt krimināltiesību normas, bet privāttiesiskās attiecības regulētas nenozīmīgi;

4) stāstoši vēstures avoti, sevišķi no Livonijas Indriķa hronikas.⁵

Noteikti jāpiemin vēl viens fenomens baltu un līvu tiesībās– tajās nav kārtu partikulārisma, uz kuru balstoties tolaik veidojās tiesības Rietumeiropā. Tāpēc arī katoļticīgo kristiešu sākotnēji pierakstītās vietējās paražu tiesības ir iezemiešu, visu ļaužu tiesības, nevis zemnieku tiesības, par kādām tās kļūst vēlāk, kad baltu aristokrātija daļēji iekļāvās vācu bruņniecībā un dzīvoja pēc vasaļu tiesībām. Pārējie ļaudis labākā gadījumā saglabāja tikai personīgo brīvību. Līdz ar to iezemiešu tiesības gadsimtu gaitā transformējās par zemnieku tiesībām, mainot etniski teritoriālo principu uz kārtas principu.⁶

Pilna tiesībspēja tika atzīta tikai pilngadīgiem, brīviem ļaudīm. Pretstats ļaudīm, kas dalījās vēl sociālos slāņos (kungi, vecajie, labieši, saimnieki un vienkāršie ļaudis), bija nebrīvi cilvēki– dreļļi [vergi], kalpi, smerdi, bandinieki un sērdieņi. Nebrīvo personu tiesiskais statuss bija dažāds.⁷ Zināmā aizbildniecībā atradās arī sievietes neatkarīgi no izcelšanās un ģimenes stāvokļa.

Laulību un ģimenes tiesības

Baltiem un līviem laulība nebija sakrāls akts. Vēsturiski ir pazīstami divi laulību veidi:

1)vardarbīgās laulības (vecākā laulību forma),

2)līgumiskās laulības (jaunākā laulību forma).

V.Kalniņš vardarbīgo laulību vietā lieto jēdzienu “zādzību” vai “laupīšanas laulības”.⁸ Neapšaubāmi ārējā forma sieviešu sagrābšanā atgādina zādzību (bez radinieku pretestības) vai laupīšanu (radu pretestības gadījumā). Izvērtējot juridiski, tomēr jānāk pie secinājuma, ka nozagt vai nolaupīt var tikai lietu. Vai baltu un līvu sievietei bija lietisks stāvoklis ģimenē? Domājams, ka ne, jo īstām meitām, nevis kalponēm vai verdzenēm, bija tiesības uz pūru, bezbrāļu māsai pat uz tēva mājām utt. Tas viennozīmīgi norāda uz to, ka baltu un līvu sabiedrībā sieviete tika atzīta par tiesību subjektu.