Intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldība universitātēs

Mg.iur. Reinis Markvarts, LU Juridiskās fakultātes pasniedzējs

Universitātes vienmēr pildījušas noteiktas funkcijas sabiedrībā. Viduslaikos to pamatuzdevums bijis radīt profesionālu eliti. XVIII un XIX gadsimtā universitātes ieaudzināja cilvēkos sabiedrībā pieņemtās vērtības. Savukārt kopš XX gadsimta vidus universitātes jau darbojas kā viens no nozīmīgākajiem nacionālo ekonomiku virzītājiem. Ņemot vērā šos universitāšu uzdevumus, jājautā, vai universitātēm noteiktās jomās – un jo īpaši intelektuālā īpašuma tiesību jomā – nebūtu nosakāms īpašs tiesisks režīms, kas atvieglotu šo funkciju īstenošanu, bet, ja speciāla kārtība nav noteikta ar likumu, kā tad izmantot pastāvošās tiesību normas tā, lai universitātes savas funkcijas varētu īstenot pēc iespējas efektīvi.

Saistībā ar universitāšu jaunāko funkciju – sadarbību ar dažādām sabiedrības grupām, to pasūtījumu izpildīšanu un specifisku zināšanu ietilpīgu un komerciāli izmantojamu produktu radīšanu – kā svarīga tiek minēta universitāšu spēja efektīvi aizsargāt un izmantot veikto pētījumu rezultātus, proti, universitātes ietvaros radīto intelektuālo īpašumu.¹ Lai šo uzdevumu varētu veikt konstruktīvi, universitātes definē savu attieksmi pret intelektuālā īpašuma tiesībām (papildus ārējos normatīvos aktos noteiktajam, pieņemot atbilstošu iekšēju normatīvu regulējumu), kas ietver universitātes intelektuālā īpašuma tiesību identifikācijas, apguves, izmantošanas un īstenošanas stratēģiju,² un veic šo tiesību pārvaldību (izveidojot institūciju, kas ar to nodarbojas). Tāpēc, analizējot universitāšu intelektuālā īpašuma pārvaldību, no vienas puses, jāvērtē normatīvais regulējums, kādu universitāte izmanto šajā procesā, – ārējos un universitāšu iekšējos normatīvajos aktos noteiktā kārtība – un, no otras puses, jāpievērš uzmanība tam, kas to veic, proti, kādas personas ir nodarbinātas un kādas institūcijas izveidotas, lai veiktu universitātes intelektuālā īpašuma pārvaldību.

Universitāšu intelektuālā īpašuma pārvaldības regulējums

Universitātes ietvaros radītā intelektuālā īpašuma tiesību piederības regulējumam un rīcībai ar šo intelektuālo īpašumu universitātēs (t.sk. Eiropā, ASV un Austrālijā) parasti ir pieņemti iekšējie normatīvie akti.³ Latvijā šādus normatīvos aktus kā pirmā pavisam nesen ir pieņēmusi Latvijas Universitāte.⁴ Tiek uzskatīts, ka, iekšēji nosakot intelektuālā īpašuma pārvaldības kārtību, universitātes ietekmē zinātniskās vērtības, kļūstot par starpnieku starp zinātniekiem laboratorijās, pētniecības atbalsta fondiem un radītā intelektuālā īpašuma izmantotājiem.⁵ To, ka universitātēm ir nepieciešams pieņemt iekšējos normatīvos aktus, iesaka arī valdības institūcijas: piemēram, Lielbritānijā savā ziņojumā par intelektuālo īpašumu valsts pētniecības iestādēs minējis Zinātnes un tehnoloģiju birojs (Office of the Science and Technology), norādot, ka iekšēji noteikumi veicinātu pētniecības rezultātu komerciālā potenciāla identificēšanu un izmantošanu.⁶

Iekšējos normatīvos aktus universitātes pieņem, apsverot pašas universitātes mērķus un ievērojot noteikto stratēģiju. Izstrādājot šos dokumentus, tām būtu jāņem vērā arī universitātes darbinieku (akadēmiskā personāla) un studentu viedoklis, lai saskaņotu intereses. Protams, izdodot iekšējos normatīvos aktus, universitāte nav brīva arī no valstī pastāvošo ārējo normatīvo aktu ievērošanas. Tie var gan veicināt, gan kavēt universitāšu intelektuālā īpašuma tiesību izmatošanu. ASV ļoti lielu ietekmi uz universitāšu rīcību ar intelektuālo īpašumu atstāja 1980.gadā pieņemtie grozījumi Patentu un preču zīmju likumā (t.s. Bayh-Dole Act), kas noteica, ka universitātēm ir tiesības uz intelektuālo īpašumu, kas universitātēs radīts valsts finansētos pētījumu projektos (tas attiecas arī uz pētniecības projektiem, kuros valsts finansējums bijis tikai, piemēram, 40%).⁷ Šā likuma mērķis bija veicināt universitāšu iesaistīšanos komerciālās aktivitātēs.⁸ Lai arī ASV jau kopš XX gadsimta četrdesmitajiem gadiem dažādās universitātēs tika pieņemti iekšēji noteikumi par tiesībām uz izgudrojumiem un kopš septiņdesmitajiem gadiem arī noteikumi par autortiesībām uz darbiem, kas radīti universitāšu ietvaros, tieši pēc Bayh-Dole Act pieņemšanas arvien vairāk universitātes pieņēma detalizētus noteikumus par intelektuālā īpašuma tiesību piederību, tajos ietverot arvien vairāk intelektuālā īpašuma objektu un attiecinot tos uz arvien plašāku subjektu loku: “Likums bija signāls universitātēm, ka akadēmija un industrija vairs nav atdalītas ar “ugunssienu””.