Ievads nodokļu tiesībās

Asoc.prof. Dr.iur. Jānis Lazdiņš, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes prodekāns

Foto: no personiskā arhīva

No zinātniskā redzesloka, nodokļu tiesības Latvijā līdz šim nav saistījušas juristu uzmanību. Faktiski trūkst arī mācību literatūras par nodokļu tiesībām. Ar rakstu autors cer uzsākt diskusiju par nodokļu tiesību jautājumiem ar mērķi sagatavot kolektīvu monogrāfiju par nodokļu tiesību problemātiku, kas vienlaikus būtu izmantojuma kā studiju literatūra. Tāpēc tiek gaidīti papildinājumi, norādes uz nepilnībām un citi priekšlikumi.

1. Nodokļu tiesību jēdziens

Nodokļu tiesības¹ kā tiesību zinātnes sastāvdaļu pēta juristi. Tradicionāli nodokļi tiek saistīti ar valststiesībām un valststiesību zinātnes apakšnozarēm– konstitucionālajām tiesībām, bet it īpaši administratīvajām tiesībām. Nodokļu tiesības tāpēc pieskaita speciālajām administratīvajām tiesībām.

Konstitucionālās tiesības noteic nodokļu tiesību pieņemšanas, grozīšanas un papildināšanas (atcelšanas, spēku zaudēšanas) vispārīgos nosacījumus, ievērojot budžeta intereses.

Latvijas Republikas (turpmāk– LR vai Latvija) Satversme noteic,² ka Saeima pieņem nodokļu likumus,³ jo tos nevar nodot tautas nobalsošanai (73.p.). Tam, ka parlaments, bet ne tauta pieņem ar nodokļiem saistītus likumus, ir pragmatiska nozīme. Lai gan nodokļu maksāšanai ir leģitīms mērķis– budžeta pildīšana–, kas nodrošina publiskās varas funkcionēšanu, maz ticams, ka pilsoņu lielākā daļa atbalstītu jaunu nodokļu ieviešanu vai nodokļu likmju paaugstināšanu. Tas ir pašsaprotami, jo nodokļu sloga palielināšana vienlaikus nozīmē personas īpašumu samazināšanu.

Ne tikai nodokļu likumdošana, bet arī budžeta pieņemšana ir ekskluzīva Saeimas tiesība saskaņā ar Satversmes 66.pantu, un tas ir Ministru kabineta (turpmāk– MK vai valdības) tiesību ierobežojums, kas Satversmes 81.panta kārtībā aizliedz mainīt nodokļus un budžetu.

Ir pieņemts uzskatīt, ka ar nodokļiem saistītu normatīvo tiesību aktu pieņemšana kā parlamenta tiesība pirmo reizi tika noteikta Anglijā 1215.gadā “Lielajā brīvības hartā” (Magna Charta Libertatum) un tajā ietverto nosacījumu, ka nodokļi tiek uzlikti saskaņā ar likumu un tautas priekšstāvju piekrišanu.⁴ Tas ļauj apgalvot, ka budžeta un nodokļu tiesībām kā ekskluzīvām parlamenta tiesībām teju ir jau 800 gadu sena vēsture. Tomēr budžeta tiesības un nodokļu tiesības mūsdienu izpratnē izveidojās tikai XVII–XVIII gadsimtā. 1689.gadā šādu tiesību ieguva Anglijas parlamentārieši un 1791.gadā Francijas Nacionālā sapulce.⁵ Latvijas teritorijā tautas pārstāvjiem pieņemt ar budžetu un nodokļiem saistītus likumprojektus radās iespēja pēc Krievijas domes ievēlēšanas 1906.gadā.⁶

Nodokļi veido valsts budžeta ieņēmumu lielāko daļu,⁷ bez to iekasēšanas nav iedomājama valsts pastāvēšana. Aristotelis uzskatīja, ka cilvēks (pilsonis) ir politiska būtne, bet valsts– politisks veidojums un ka cilvēks kā politiska būtne valstī kā politiskā veidojumā sasniedz savu augstāko attīstības pakāpi.⁸ No tā secināms, ka iedzīvotāja pienākums ir godprātīga nodokļu maksāšana, bet pats nodoklis ir civilizācijas “produkts” jeb priekšnoteikums (nepieciešamais ļaunums) valstiski organizētas sabiedrības pastāvēšanai, kur cilvēks var sasniegt savu kā personas augstāko attīstības pakāpi. Tomēr ne visiem tas šķiet pašsaprotami. Tāpēc, lai aizsargātu budžetu pret nodokļu nemaksātājiem, ir jāpiemēro administratīvie piespiedu līdzekļi,⁹ bet atsevišķos gadījumos vainīgās personas ir jāsauc pat pie kriminālatbildības.¹⁰

Konstitucionālās tiesības regulē tikai budžeta un nodokļu tiesību pieņemšanas pamatnostādnes, bet ar to ir par maz, lai budžetā efektīvi akumulētu finanšu līdzekļus. Budžeta izpilde tāpēc nav iedomājama bez nodokļu administrācijas darbības. Nodokļu administrācija,¹¹ realizējot valsts pārvaldes funkciju nodokļu iekasēšanā, notiek saskaņā ar administratīvajām tiesībām. Uz nodokļu tiesībām attiecas arī visi Administratīvā procesa likuma 4.pantā minētie tiesību principi.¹²

Administratīvajā procesā piemēro šādus vispārējos tiesību principus: privātpersonas tiesību ievērošanas princips, vienlīdzības princips, tiesiskuma princips, tiesību normu saprātīgas piemērošanas princips, patvaļas aizlieguma princips, tiesiskās paļāvības princips, likuma atrunas princips, demokrātiskās iekārtas princips, samērīguma princips, likuma prioritātes princips un procesuālā taisnīguma princips.