* Rakstu publicēšanai ieteicis zvērināts advokāts Aivars Lošmanis.

Komerclikuma 169.panta 1.daļā ir teikts: “Valdes un padomes loceklim savi pienākumi jāpilda kā krietnam un rūpīgam saimniekam.”¹ Un šī paša panta 3.daļā ir noteikts, ka valdes un padomes loceklis neatbild par zaudējumiem, ko viņš nodarījis sabiedrībai, ja pierāda, ka šis valdes un padomes loceklis ir rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks.² Tieši šādā redakcijā Komerclikuma 169.pants tika grozīts ar 2002.gada 14.februārī Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi Komerclikumā”. Tomēr likumdevējs nav devis skaidrojumu jēdzienam “krietns un rūpīgs saimnieks”. Šis jēdziens ir ļoti nozīmīgs, jo lielā mērā ietekmē valdes un padomes locekļu atbildību.

Rakstā centīšos noskaidrot “krietna saimnieka rūpības pienākuma” jēdzienisko nozīmi, pētot šī vārdu salikuma nozīmi Civillikumā (turpmāk tekstā – CL) un citos Latvijas Republikas normatīvajos aktos. Šī jēdziena noskaidrošanā liela loma ir Civillikumam, jo šajā normatīvajā aktā parādās jēdziens “krietns un rūpīgs saimnieks”. Civillikums regulē sabiedrības un to biedru atbildību, kā arī uzliek biedriem pienākumu ievērot krietna saimnieka rūpību. Arī Civillikums regulē komercdarbību un sabiedrības biedru pienākumus un atbildību, tomēr Civillikuma noteikumi ir piemērojami tiktāl, ciktāl Komerclikums vai citi komercdarbību regulējoši normatīvie akti nenosaka citādi. Komerclikums attiecībā pret Civillikumu ir speciālais likums, tāpēc pretrunu gadījumā tiek piemēroti Komerclikuma noteikumi.

Jēdziens “krietna saimnieka rūpības pienākums” ir nepilnīgs un nepietiekams, kā arī nerada priekšstatu par šo vārdu salikuma jēdzienisko saturu. “Krietns” – bez viltus, godīgs, godprātīgs, kārtīgs, neuzpērkams, taisnprātīgs.³ Es šo vārdu virkni arī papildinātu ar vārdiem – uzticības cienīgs, tāds, uz kuru var paļauties. “Krietns” – tāds, kam piemīt pozitīvas morālas īpašības. Tāds, kas labi, apzinīgi veic darbu, pienākumu.⁴ “Rūpība” – gādība, rūpes, precizitāte, pūlēšanās, čaklība, centība, cītība, pūles.⁵

Gramatiski tulkojot šos vārdus, sanāk, ka “krietna saimnieka rūpības pienākums” ir – tāda saimnieka, kas ir godīgs, kārtīgs, taisnprātīgs, rīkojas bez viltus, neuzpērkams, godprātīgs, uzticības cienīgs, pienākums būt gādīgam, precīzam, rūpēties, pūlēties kādas lietas labā, būt čaklam un centīgam, ieguldīt visas pūles un cītību.

1.1. Civillikuma regulējums

Civillikuma Ģimenes tiesību, Mantojuma tiesību un Lietu tiesību daļā līdz Saistību tiesību daļai likumdevējs ir uzsvēris rūpības pienākumu (CL 255.p. un CL 312.p.,⁶ CL 527.p. un CL 626.p.,⁷ CL 1212.p. un CL 1328.p., un CL 1347.p.)⁸.

Arī Saistību tiesību daļā bieži parādās rūpības pienākums. Visus rūpības pienākuma regulējošos pantus neuzskaitīšu, tikai pašus galvenos, kas visvairāk palīdz noskaidrot vārdu salikuma “krietna saimnieka rūpības pienākums” saturu.

Rūpības noteikšanas kritērijs. Kopumā skatot CL un rūpības pienākumu, ir skaidri redzams, ka rūpības pienākums parādās tur, kur kādai personai jāatbild par citas personas lietu, vērtību, mantu, personu (neatkarīgi no šādas atbildības rašanās pamata). Un kā rūpības mēraukla pārsvarā visur parādās tāda rūpība, kādu pats atbildīgais būtu ievērojis attiecībā uz paša lietām, vērtībām, mantu, personu. Ja persona neievēro šo rūpības pienākumu un ir radies tiesību aizskārums, tad tā atbild saskaņā ar Civillikuma 1635.pantu. Nosakot, vai persona ir vainīga vai ne, ir jāņem vērā personas vaina un nodarītais kaitējums. Civillikums personas vainu iedala kaitējumā, kas izdarīts ar ļaunu nolūku ( CL 1641.p.), vai tādā, kas izdarīts, pieļaujot neuzmanību (CL 1644.p.), kas var būt rupja (CL 1645.p.) un viegla (CL 1646.p.). Rupja neuzmanība tiek skaidrota, ja kāds rīkojas augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi vai mazāk rūpējas par viņam uzticētām svešām lietām un darīšanām nekā par savām paša, vai arī uzsāk tādu darbību, kuras kaitīgums un bīstamība nevarēja un nedrīkstēja palikt viņam nezināma. Zaudējumu atlīdzības un citu civiltiesisku seku ziņā rupja neuzmanība pilnīgi pielīdzināma ļaunam nolūkam (CL 1645.p.). Civillikuma 1647.p. – Neuzmanība nav atzīstama par vainu zināmos attiecīgā vietā norādītos gadījumos, kad kāds svešām lietām un darīšanām piegriezis tikai tādu rūpību, kādu viņš mēdz piegriezt savām paša, ja vien šī neuzmanība nav bijusi rupja.⁹

Civillikumā pirmajā, otrajā un trešajā daļā rūpības pienākums tika parādīts pārsvarā kā ļoti subjektīvi vērtējams: personai jāizturas pret viņas pārziņā nonākušu lietu, vērtību, mantu, personu ar tādu pašu rūpību, kādu tā ievērotu savās lietās. Šeit kā mēraukla parādās subjektīvais faktors. Tomēr, sistemātiski tulkojot Civillikuma pantus, var skaidri redzēt, ka CL 1645.p. paredz šādu rūpības pienākumu skatīt, ņemot vērā objektīvus faktorus – vispār pieņemtus, tādus, kas personai bija jāzina, tāda rūpība, kas ir objektīvi sagaidāma no personas attiecīgajā situācijā, pat tad, ja šī persona attiecībā uz savas pašas lietām neievēro attiecīgo rūpību. Attiecībā uz rūpības pienākuma ievērošanu ir jāskata individuāli katrs gadījums – ir jāvērtē, cik objektīvi konkrētā gadījumā būtu gaidīt no personas kādu noteiktu darbību vai atturēšanos no tās – ņemot vērā tās profesionālās zināšanas utt.

Arī K.Torgāns norāda: “Atšķirībā no krimināltiesībām civiltiesībās piemērojama nevis individuāla, bet gan uz vispārējās civiltiesiskās apgrozības vajadzībām orientēta rūpības mēraukla.