Pagaidu aizsardzības līdzekļu savstarpējā nošķiršana

Dipl.iur. Andis Pauniņš

Līdz ar Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanos radās jaunas problēmas ar pagaidu aizsardzības līdzekļu piemērošanu. Viena no problēmām bija pagaidu aizsardzības līdzekļu savstarpējā nošķiršana– tiesu praksē iezīmējās būtiskas pretrunas par pagaidu aizsardzības līdzekļu piemērošanu gadījumos, kad administratīvā akta darbība tiek apturēta saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 185.panta pirmo daļu, taču dažādu iemeslu dēļ tā faktiski netiek apturēta.

Līdz ar to tiesu praksē radās jautājums par to, vai šādā gadījumā ir piemērojams cits pagaidu aizsardzības līdzeklis – pagaidu noregulējums. Kā spilgtākais piemērs no tiesu prakses, kurš ilustrē pagaidu aizsardzības līdzekļu piemērošanas problēmas, bija gadījums, kad tiesā tika iesniegts pieteikums par būvatļaujas atcelšanu, kuru apstrīdēja trešā persona, nevis administratīvā akta adresāts.

Analizējamās lietas faktiskie apstākļi

Lietas apstākļi bija šādi.¹ Sabiedriskā organizācija (turpmāk– pieteicēja) 2004.gada 5.augustā iesniedza Administratīvajā rajona tiesā pieteikumu, ar kuru lūdza atcelt Liepājas rajona pašvaldību apvienotās būvvaldes (turpmāk – iestāde – atbildētājs) izsniegtu būvatļauju (turpmāk arī– administratīvais akts). Tiesa ierosināja administratīvo lietu un 2004.gada 23.augusta vēstulē² informēja iestādi, ka saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 185.panta pirmo daļu ar pieteikuma iesniegšanu tiesā administratīvā akta darbība tiek apturēta. Savukārt iestāde savā 2004.gada 6.septembra atbildes vēstulē³ tiesai norādīja, ka konkrētajā gadījumā ir piemērojamas speciālās tiesību normas, proti, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 185.panta otrās daļas 2.punktu, kurš nosaka, ka administratīvā akta darbība netiek apturēta, ja tas paredzēts citos likumos. Konkrētajā gadījumā iestāde norādīja, ka speciālās tiesību normas ir Būvniecības likuma 30.pants⁴ un Ministru kabineta 1997.gada 1.aprīļa noteikumu Nr.112 “Vispārējie būvnoteikumi” 120.punkts⁵, kas noteic īpašu kārtību, kādā būvatļauja tiek anulēta. Tādēļ šajā gadījumā iestāde uzskatīja, ka administratīvā akta darbība netiek apturēta ar pieteikuma iesniegšanas brīdi tiesā.

Pieteicēja, konstatējot, ka administratīvā akta darbība netiek apturēta un faktiski būvdarbi tiek turpināti, iesniedza tiesā jaunu pieteikumu par atbildētāja faktisko rīcību– būvdarbu neapturēšanu, lūdzot tiesu atzīt par prettiesisku šo faktisko rīcību. Tiesa atteicās pieņemt pieteikumu par atbildētāja faktisko rīcību, norādot, ka nav ievērota lietas ārpustiesas izskatīšanas kārtība.

Jāpiemin, ka konkrētajā lietā tika konstatēts fakts, ka vienlaicīgi ar pieteikumu par iestādes faktisko rīcību pieteicēja 2004.gada 20.septembrī iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lūdzot tiesu uzlikt par pienākumu iestādei trīs dienu laikā apturēt būvdarbus.