Autore izsaka pateicību Kristīnei Krūmai, Mārim Lejniekam un Egitai Šķibelei par vērtīgajiem komentāriem pētījuma tapšanas gaitā. Atbildība par rakstā izteikto viedokli un iespējamām neprecizitātēm pilnībā gulstas tikai uz raksta autori.

Potenciāli Latvijas intereses pavisam drīzā laikā skars gaidāmā Ziemeļeiropas gāzes vada būvniecība Baltijas jūrā, par kura izbūvi 2005.gada 8.septembrī toreizējais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders un Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir noslēguši vienošanos.¹ Ņemot vērā, ka Ziemeļeiropas gāzes vada izbūve var skart Latvijas vides aizsardzības intereses, raksta mērķis ir identificēt Latvijas iespējamās prasības Ziemeļeiropas gāzes vada būvniecības sakarā un izvērtēt Latvijas starptautiski procesuālās iespējas vērsties starptautiskajos tiesu tribunālos pret visām iesaistītajām valstīm, caur kuru jurisdikcijā esošajām teritorijām tiks īstenota Ziemeļeiropas gāzes vada izbūve, proti, pret Vāciju, Krieviju, Zviedriju, Somiju un Dāniju.²

Lai noteiktu starptautiski procesuālās iespējas vērsties starptautiskos tiesu tribunālos, jādefinē strīda priekšmets. Atkarībā no strīda priekšmeta autore analizēs iespējamo strīda risināšanu saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas jūras tiesību konvencijas (UNCLOS)³ XV daļas 1.nodaļu, 1992.gada Konvenciju par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību⁴ un 1991.gada Espo Konvenciju par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā.⁵

Tā kā strīda risināšanā miermīlīgiem līdzekļiem liela nozīme tiek piešķirta pušu vienošanās principam, mēģinājums strīdu atrisināt šādā ceļā var ciest neveiksmi un izrādīties neefektīvs, jo maz ticams, ka kāda no strīda otrā pusē iesaistītajām valstīm piekristu parakstīt vienošanos par strīda nodošanu izskatīšanai starptautiskajām justīcijas institūcijām. Turklāt līdz šim Ziemeļeiropas gāzes vada būvniecībā iesaistītās valstis nav izrādījušas interesi pat viedokļu apmaiņā par iespējamo strīda priekšmetu, tādējādi paužot attieksmi pret iespējamā strīda risināšanu. Tāpēc autore analizēs UNCLOS XV daļas 2.nodaļā paredzēto obligāto strīdu risināšanas procedūru, kura tiek piemērota, ja strīds netiek atrisināts diplomātiskiem līdzekļiem vai uz pušu vienošanās pamata. Autore izvērtēs Latvijas iespējamo vēršanos Eiropas Kopienu tiesā (EKT) obligātās strīdu risināšanas procedūras ietvaros.

Tā kā paredzēts, ka Ziemeļeiropas gāzes vads sāksies no Babajevas ciema Krievijā, kas atrodas aptuveni 400 kilometrus no Viborgas pie Somu jūras līča, un tiks izbūvēts pa Baltijas jūras dzelmi līdz Greifsvaldei Vācijas ziemeļaustrumos,⁹ tas šķērsos gan Vācijas, gan Krievijas teritoriālos ūdeņus, kas ir valstu teritorija, kurā tās realizē savu jurisdikciju un suverenitāti, pamatojoties uz UNCLOS 2.pantu. Tādējādi Vācija un Krievija ir sankcionējušas, ka to teritorijā tiks realizēts konsorcija projekts par Ziemeļeiropas gāzes vada izbūvi.

Ņemot vērā to, ka Vācija un Krievija saskaņā ar Espo Konvencijas par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā 1.panta ii) apakšpunktu uzskatāmas par izcelsmes valstīm, jo to jurisdikcijā ir paredzēta Ziemeļeiropas gāzes vada būvniecība, attiecīgās valstis kā izcelsmes valstis ir uzņēmušās noteiktas starptautiskās saistības, kas cita starpā noteiktas arī konvencijā. Lai arī Krievija ir parakstījusi Espo Konvenciju par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā, bet nav to ratificējusi,¹⁰ Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām¹¹ 18.pants noteic, ka valstij ir jāuzņemas saistības atturēties no darbības, kas varētu atcelt līguma objektu un mērķi. Tādējādi Krievijai, kas izteikusi piekrišanu līguma saistošajam spēkam, ir pienākums atturēties no darbībām, kas varētu atcelt līguma objektu un mērķus visā tā laikā¹², līdz konvencija tiek ratificēta.

Tā kā Ziemeļeiropas gāzes vads šķērsos Vācijas un Krievijas teritoriālos ūdeņus un atradīsies to jurisdikcijā un gan Vācija, gan Krievija uzskatāmas par izcelsmes valstīm Espo Konvencijas par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā izpratnē, tām ir pienākums neļaut izmantot to teritoriju darbībām, kas apdraud citu valstu tiesības. Šo principu ir apstiprinājusi starptautiskā arbitrāža Trail Smelter lietā¹³ un ANO Starptautiskā tiesa Corfu Channel lietā.¹⁴ Tādējādi valstīm iestājas starptautiski tiesiskā atbildība par darbībām to jurisdikcijā esošajā teritorijā, kas ir pretējas citu valstu tiesībām. Arī Pastāvīgā starptautiskā tiesa Phosphates in Morocco lietā savienoja starptautiskās atbildības rašanos ar to, ka eksistē “darbība, kura ir piedēvējama valstij un kura pārkāpj citas valsts tiesības, kas paredzētas līgumā”.¹⁵ Tādējādi Vācija un Krievija, atļaujot Ziemeļeiropas gāzes vada būvniecību to jurisdikcijā esošajā teritorijā, pārkāpjot citas valsts tiesības, ir atbildīga par konsorcija North European Gas Pipeline Company veiktajām darbībām.

Sadalot strīda priekšmetu vai arī EKT ekskluzīvās jurisdikcijas īstenošanas rezultātā, nevar izslēgt iespēju, ka strīds var tikt izskatīts vairākās tiesās. Attiecībā uz paralēlajām jurisdikcijām ir izteikta kritika, ka, pirmkārt, tās var radīt starptautisko tiesību fragmentāciju, jo dažādi tribunāli var dot atšķirīgu starptautisko tiesību normu interpretāciju, un, otrkārt, viens un tas pats strīds, kas nodots izskatīšanai diviem vai vairākiem tribunāliem, potenciāli var novest pie savstarpēji konkurējošiem spriedumiem un/vai tā sauktā forum shopping.¹⁶ Tādējādi autores mērķis ir rast visefektīvāko risinājumu strīda definēšanai, kas būtu priekšnoteikums strīda sekmīgai atrisināšanai.

Latvija, Vācija, Krievija, Somija, Zviedrija un Dānija ir UNCLOS¹⁷ un Konvencijas par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību¹⁸ dalībvalstis. Espo Konvencijas par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā dalībvalstis ir visas iepriekš minētās, izņemot Krieviju.¹⁹ Latvija, Vācija, Somija, Zviedrija un Dānija ir Eiropas Savienības dalībvalstis.²⁰

UNCLOS 87.panta pirmās daļas c) apakšpunkts paredz cauruļvadu vilkšanas brīvību kā vienu no brīvībām atklātajā jūrā, uz kuru atsaucoties UNCLOS 58.panta pirmajā daļā tā pastāv arī citu valstu ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā, tādējādi kalpojot par tiesisku pamatu Ziemeļeiropas gāzes vada būvniecībai. Pamatojoties uz UNCLOS 79.panta trešo daļu, valstij, kas veic būvniecību, ir jāsaņem piekrastes valstu piekrišana cauruļvada būvniecībai to kontinentālajā šelfā. Tādējādi Vācijai un Krievijai būtu jāsaņem Zviedrijas, Somijas un Dānijas piekrišana.

Saskaņā ar ANO Starptautiskās tiesas spriedumu North Sea Continental Shelf lietās²¹ piekrastes valstij ir tiesības ipso facto un ab initio uz kontinentālo šelfu, kas veido sauszemes teritorijas dabisku pagarinājumu jūrā, pamatojoties uz tās suverenitāti pār teritoriju.