Saistību tiesību komentāri. VI.Viltus

Viltu var izdarīt tikai ar nolūku. Tātad personai ir jāzina un jāgrib, lai viņas līdzējs maldināšanas rezultātā būtu izteicis tādu gribu, kuru viņš bez viltus pielietošanas, iespējams, nemaz nebūtu paudis.

LL.M. Sergejs Rudāns, zvērinātu advokātu biroja “Liepa, Skopiņa/BORENIUS” jurists

1459. Viltus ir otras personas prettiesīgs maldinājums, lai viņu piedabūtu izdarīt viņas interesēm pretēju darbību vai atturēties no tās.

1. Maldināšana. Viltus rezultātā personai tiek radīts nepareizs priekšstats par darījuma priekšmetu, saturu, kā arī tādiem apstākļiem, kuri bija nozīmīgi apmānītai pusei, slēdzot darījumu (motīvi). Viltus var izpausties kā nepareizu ziņu sniegšana, faktu sagrozīšana¹ vai arī to noklusēšana.² Apzināta informācijas nesniegšana par otrai pusei svarīgiem apstākļiem, piemēram, par darījuma priekšmeta trūkumiem, tikai tad var tikt atzīta par viltu, ja vienai pusei ar likumu ir uzlikts paziņošanas pienākums par labu otram līdzējam. Šāds pārdevēja vai pakalpojumu sniedzēja informēšanas pienākums ir noteikts Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, saskaņā ar kuru patērētājam pirms līguma noslēgšanas ir jāsaņem pilnīga informācija par preci vai pakalpojumu, norēķināšanās veidu, līguma izpildījumu un atbildību (likuma 4.panta otrā daļa). Taču vispārējs tiesiskais pienākums informēt otru pusi par visiem zināmiem negatīviem apstākļiem nepastāv. Tas ir izskaidrojams ar to, ka parasti darījuma pusēm ir pretējas intereses³ (pārdevējs grib dārgāk pārdot, bet pircējs – lētāk nopirkt), līdz ar ko katrai pusei pašai ir jārūpējas par savu interešu ievērošanu.⁴ Tomēr vienas puses paziņošanas pienākums var izrietēt no CL 1.panta.⁵ Saskaņā ar labas ticības principu vienam līdzējam ir jāņem vērā arī otras puses pamatotas intereses un jāatturas no darbības, kas var radīt otrai pusei zaudējumus.⁶ Informēšanas pienākums visupirms attiecas uz tādiem apstākļiem, kuriem otrā puse acīmredzami piešķīra noteicošu nozīmi, piekrītot darījuma noslēgšanai. Tāpēc pārdevējam ir jāatklāj pircējam būtiski lietas trūkumi un jāpaziņo par citiem apstākļiem, kas varētu līguma noslēgšanas mērķa sasniegšanu padarīt par neiespējamu vai ievērojami apgrūtināt to.⁷ Informēšanas pienākuma saturs un apmērs atšķiras atkarībā no darījuma veida un konkrētas situācijas. Īpašas uzticības attiecību izveidošanās gadījumā (piemēram, ilgstoša pušu sadarbība vai vienas puses ievērojama pieredze un kompetence, kas rada otrai pusei pamatotu uzticēšanos) informēšanas pienākums ir plašāks pēc sava satura. Atbilstoši tam paaugstinātas paziņošanas prasības pastāv tad, kad puses slēdz ilgtermiņa līgumu vai darījumu, kura izpildei ir nepieciešama lielāka sadarbība starp pusēm, piemēram, sabiedrības līgums.⁸ Paziņošanas pienākums spekulatīvo darījumu noslēgšanas gadījumā nepastāv attiecībā uz tādiem apstākļiem, kas veido parastu šī darījuma veida risku.⁹ Tāpēc pircējam nav pienākums informēt pārdevēju par gaidāmu akciju kursa pieaugumu tuvākā nākotnē.¹⁰

Pat tad, kad lietas atsavinātājam nav bijis pienākums atklāt ieguvējam viņam zināmu lietas trūkumu saskaņā ar CL 1.pantu un attiecīgi ieguvējs nevar apstrīdēt darījumu viltus dēļ, atsavināšanas priekšmeta defekta ļaunprātīga noklusēšana var radīt atsavinātājam citas negatīvas tiesiskas sekas. Atbilstoši CL 1620.pantam lietas ieguvējs šajā gadījumā var prasīt pēc sava ieskata līguma atcelšanu, cenas samazināšanu vai zaudējumu atlīdzību, ja vien lietas trūkums nav nenozīmīgs (CL 1613.p.).

Nav pamata runāt par maldinājumu gadījumā, kad viena puse izsaka tikai savu subjektīvu vērtējumu¹¹ vai vispārējos izteicienos slavē darījuma priekšmetu¹² (sk. CL 1618.p.), ja otra puse varēja un tai vajadzēja saprast, ka viņas līdzējs pauž vienīgi savu personīgu novērtējumu, nevis ziņo par faktiem, piemēram, pārdevējs dara zināmu pircējam savu prognozi par pārdota dzīvokļa vērtības turpmāku pieaugumu.