Labas ticības princips un tā piemērošana Latvijas civiltiesībās

Mg.iur. Evija Slicāne, Law Office “CONVENTS” juriste

Saskaņā ar Civillikuma (turpmāk – CL) 1.pantu “tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības”. Ņemot vērā abstrakto formulējumu, diskusijas par šī panta nozīmi un piemērošanu tika sāktas jau tūlīt pēc CL spēkā stāšanās. 20.gadsimta sākuma juridiskajā literatūrā un tiesu praksē šajā ziņā tika pausta ļoti piesardzīga nostāja – lielākoties CL 1.pants tika uztverts kā ētiska norāde bez noteiktas tiesiskas sankcijas. Mūsdienās, galvenokārt vadoties no citu Rietumu tiesību loka valstu (īpaši Vācijas un Šveices) pieredzes, izpratne par CL 1.panta lomu ir krietni attīstījusies, piešķirot tam vispārēja tiesību principa nozīmi. Turklāt kā pozitīva tendence ir minams apstāklis, ka ne tikai tiesību zinātnieku darbos aizvien biežāk tiek analizēts labas ticības principa saturs un nozīme kādā konkrētā tiesību nozarē, bet aizvien biežāk atsauces uz šo principu ir atrodamas arī tiesu spriedumos. Tādējādi labas ticības principam mūsdienu Latvijas privāttiesiskajā apgrozībā ir būtiska un aizvien pieaugoša loma.

Neraugoties uz pozitīvajām tiesiskās domas attīstības tendencēm, Latvijas juridiskajā literatūrā pieejamajos pētījumos vēl aizvien nav atrodamas skaidras atbildes uz vairākiem diskutabliem jautājumiem par labas ticības principu un tā piemērošanu. Tā, piemēram, Latvijas tiesību pētnieki atšķirībā no citu Rietumu tiesību loka valstu tiesību pētniekiem līdz šim lielākoties kritiski ir vērtējuši iespēju izmantot labas ticības principu kā tiesību normu, atbilstoši kurai var tikt veikta esošā tiesiskā regulējuma papildināšana vai koriģēšana. Proti, neraugoties uz citu Rietumu tiesību loka valstu pieredzi, mūsdienu tiesisko domu un juridiskās metodes mācības atziņām, Latvijas juridiskajā literatūrā vēl aizvien tiek pausts viedoklis, ka CL 1.pants ir piemērojams tikai kā tā sauktā iztulkošanas norma. Raksta mērķis ir izvērtēt Latvijas tiesību pētnieku pausto atziņu pamatotību, kā arī izvērsti analizēt Latvijas juridiskajā literatūrā līdz šim maz aplūkotus un diskutablus jautājumus par labas ticības principu un tā piemērošanu.

I. Labas ticības principa izpratne

1. Laba ticība kā objektīvs rīcības kritērijs

Nedz CL 1.pantā, nedz arī citās Latvijas tiesību normās nav atrodams skaidrojums tam, kas īsti ir saprotams ar CL 1.pantā lietoto jēdzienu “laba ticība”. Jāsecina, ka likumdevējs ir apzināti atstājis šo jēdzienu atklātu, proti, nodevis šī jēdziena konkretizēšanu tiesu prakses un tiesību zinātnes rokās. Tādējādi, lai CL 1.pantā lietoto jēdzienu “laba ticība” piemērotu konkrētam dzīves gadījumam, ir jāveic vērtējums, jākonkretizē šis jēdziens (jāpiepilda ar noteiktu saturu), kā rezultātā abstraktais jēdziens iegūtu skaidras aprises.¹

Tiesību zinātnē CL 1.pantā lietotais jēdziens “laba ticība” ir atzīts par ģenerālklauzulu – normatīva rakstura jēdzienu, kam raksturīga īpaši kvalificēta nenoteiktības pakāpe.² Tomēr, neraugoties uz ģenerālklauzulām raksturīgo īpaši kvalificētu nenoteiktības pakāpi, neviena ģenerālklauzula, tai skaitā arī “labas ticības” ģenerālklauzula, nav uzskatāma par saturiski tukšu likuma formulējumu. Tas nozīmē, ka nav pieļaujama patvaļīga ģenerālklauzulu satura noteikšana.³ Tā, pirmkārt, jāņem vērā, ka jebkura ģenerālklauzula, arī “labas ticības” ģenerālklauzula, likumā ir ietverta ar mērķi nodrošināt likuma saskaņotību ar taisnīguma apsvērumiem.⁴ Turklāt “labas ticības” ģenerālklauzula ir izvietota pašā CL sākumā – 1.pantā. Tādējādi likumdevējs ar “labas ticības” ģenerālklauzulas izvietojumu ir uzsvēris šīs ģenerālklauzulas īpašo nozīmi taisnīguma nodrošināšanai privāttiesiskajā apgrozībā. Minētā iemesla dēļ ir pamats secinājumam, ka pamatkritērijs “labas ticības” ģenerālklauzulas konkretizēšanai ir vispārējās taisnīguma prasības. Līdz ar to, vērtējot personas rīcības atbilstību labai ticībai, ir jāizvērtē, vai personas rīcība atbilst vispārējām taisnīguma prasībām.

Jāpiebilst, ka atsevišķu valstu tiesībās “laba ticība” un “taisnīgums” tiek atzīti par identiskiem jēdzieniem.⁵ Tā, piemēram, jaunajā Nīderlandes Civillikumā⁶ jēdziens “laba ticība” ir aizstāts ar vārdu savienojumu “saprātīgums un taisnīgums”. Proti, saskaņā ar Nīderlandes Civillikuma 6:2 panta pirmo daļu kreditoram un parādniekam ir pienākums rīkoties atbilstoši saprātīguma un taisnīguma prasībām. Savukārt atbilstoši Nīderlandes Civillikuma 6:2 panta otrajā daļā noteiktajam pusēm saistošie likuma, paražas vai tiesību akta noteikumi nav piemērojami, ja, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, to piemērošana nebūtu savienojama ar saprātīguma un taisnīguma kritēriju. Arī Latvijas tiesu praksē labas ticības princips dažkārt tiek dēvēts par taisnīguma principu.⁷ Šāda prakse, no vienas puses, ir vērtējama kritiski, jo CL 1.pantā ir atsauce uz labu ticību, nevis taisnīgumu. Tomēr, no otras puses, “labas ticības” ģenerālklauzula likumā ir ietverta ar mērķi nodrošināt likuma saskaņotību ar taisnīguma apsvērumiem. Tādējādi ir pamats secinājumam, ka rīcība, kas neatbilst vispārējām taisnīguma prasībām, atzīstama par neatbilstošu labai ticībai.

Konkretizējot “labas ticības” ģenerālklauzulu, taisnīguma apsvērumiem jābūt objektīvi pamatotiem.⁸ Tas nozīmē, ka rīcības novērtēšanas kritērijs ir nevis subjektīvā taisnīguma izjūta, bet gan uz tiesisko sistēmu orientēta mēraukla, piemēram, citi tiesību principi, vispārējā tiesiskā apziņa, tiesību sistēmā atrodamie vērtējumi un attiecīgās tiesību nozares specifiskie noteikumi.⁹ Lieti var noderēt arī tiesu praksē un tiesību zinātnē atrodamās atziņas par “labas ticības” ģenerālklauzulas saturu. Piemēram, līdzšinējā tiesu praksē un tiesību zinātnē ir atzīts, ka taisnīguma nodrošināšanai ir nepieciešama taisnprātīga, savstarpēji korekta, uzticama un lojāla tiesību subjektu rīcība. Tādējādi, nosakot pienākumu rīkoties atbilstoši labai ticībai, CL 1.pants satur prasību pēc vispārēji taisnprātīgas, savstarpēji korektas, uzticamas un lojālas rīcības.¹⁰ Piemēram, izlietot tiesības un pildīt pienākumus labā ticībā nozīmē rīkoties, rēķinoties ar citu personu aizsargājamām interesēm un dibināto uzticēšanos. Attiecīgi, piemēram, pat ja pusēm līgumā ir pielīgtas tiesības pēc saviem ieskatiem vienpusēji atkāpties no līguma, vienpusēja atkāpšanās no līguma var tikt atzīta par neatbilstošu labai ticībai, ja pusei, kura atkāpjas, nav pietiekama attaisnojuma šādai rīcībai.

“Labas ticības” ģenerālklauzulas konkretizēšanu sarežģī apstāklis, ka tās vārdiskā jēga var radīt maldīgu priekšstatu par šīs ģenerālklauzulas saturu.