Par darba samaksas tiesisko noteikšanu un ar to saistītām problēmām

1. Darba samaksas jēdziens un sastāvs

Darba samaksas jēdziena legālo definīciju noteic Darba likuma (DL)¹ 59.pants, proti, darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu. Tātad atbilstoši likuma definīcijai, darba samaksa ir darbiniekam nolīgta atlīdzība par noteiktu darbu, kurā ietilpst vairāki elementi (sastāvdaļas) – darba alga, piemaksas par darbu, prēmijas saistībā ar darbu, cita veida atlīdzība saistībā ar darbu.

Darba samaksai piemīt regulārs raksturs, kas saskaņā ar Darba likuma 69.pantu uzliek darba devējam par pienākumu izmaksāt darba samaksu ne retāk kā divas reizes mēnesī, ja darbinieks un darba devējs nav vienojušies par darba samaksas izmaksu reizi mēnesī. Katrā ziņā, pat ja darba samaksas izmaksas laiks nav nolīgts vai tā aprēķināma par noteiktu laikposmu, darba tiesisko attiecību ietvaros darba devējam ir pienākums izmaksāt darba samaksu ne retāk kā reizi mēnesī (DL 69.p. otrā daļa). Šīs darba samaksas regulārs raksturs ir pamatots ar individuālo darba tiesisko attiecību priekšmetu – veicamu darbu, kas laika ziņā ir ilgstošs process.

Antons Lazdāns, Rīgas reģionālas Valsts darba inspekcijas galvenais valsts darba inspektors	Mg.iur. Fēlikss Polis, zvērināts advokāts Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Darba samaksas izmaksas veidu (formu) noteic Darba likuma 70.pants un atbilstoši minētajai normai darba samaksa aprēķināma un izmaksājama skaidrā naudā, ja vien darbinieks un darba devējs nav vienojušies darba līgumā par darba samaksas izmaksu ar pārskaitījumu uz noteiktu finanšu iestādes kontu. Katrā ziņā, saskaņā ar Darba likuma prasībām darba samaksas forma ir nauda. Tā kā atlīdzību par darbu noteic gan Darba likuma, gan Latvijas Republikas Civillikuma (CL)² normas, pastāv zināma normu kolīzija starp vispārējo vecāku (Civillikuma 2180.p.) un speciālo jaunāku (Darba likuma 70.p.) tiesību normu. Lai pareizi risinātu tiesību normu kolīziju, svarīgi noskaidrot jēdziena “nauda” būtību, jo Civillikums nosaka, ka atlīdzību par darbu var dot gan naudā, gan arī citās lietās vai vienā un otrā veidā kopīgi.

Tiesiskā ziņā nauda ir ķermeniska, atvietojama lieta; bet, no saimnieciski ekonomiskā viedokļa, nauda ir:

– valsts likumdošanā oficiāli noteikta abstrakta vērtības vienība, ar kuras starpniecību skaitliski izsakāma jebkura cita priekšmeta (arī darba – aut.) vērtība;

– prece, kuras specifiskā patēriņa vērtība ļauj tai būt par visu citu preču ekvivalentu (universālu ekvivalentu – aut.) un pildīt vērtības mēra, maiņas līdzekļa, maksāšanas līdzekļa, uzkrāšanas līdzekļa funkcijas.³

Līdz ar to mūsdienu apstākļos nauda ir universāls maiņas un maksāšanas līdzeklis, ar kuru var samērot darba daudzumu un noteikt tā vērtību. Tā kā Civillikuma vispārējās normas attiecas uz visiem darba līgumiem, ciktāl tās neierobežo speciālās Darba likuma tiesību normas (skat.