Ieskats publiskās un privātās partnerības izpratnē

Mg.iur. Agnija Tiļļa, LU Juridiskās fakultātes Valststiesību katedras pasniedzēja

Latvijā diskusija par publiskās un privātās partnerības īstenošanu ir kļuvusi aktuāla tikai pēdējos gados, lai gan privātā un valsts sektora sadarbības piemēri, kā minēts Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2005.gadā pieņemtajā atzinumā par Eiropas Investīciju bankas lomu valsts un privātajās partnerattiecībās un to ietekmi uz izaugsmi, bija sastopami jau pirms 2000 gadiem. Pamatojoties uz publisko un privāto partnerību, bija veidots ne tikai imperatora Augusta Oktaviāna pasts, bet arī būvētas ostas, pirtis, tirgi un ceļi. 19. un 20.gadsimtā daudzās pasaules valstīs, pamatojoties uz šā institūta piemērošanu, izbūvēti sliežu ceļi, veikti celtniecības darbi un sniegti municipālie sabiedriskie pakalpojumi, iekārtoti pilsētu dzīvojamie kvartāli, pilnīgi renovētas skolas un slimnīcas.¹

Lai gan pasaulē publiskās un privātās partnerības institūts ir ar senu vēsturi, taču, kā uzsvērusi Eiropas Komisija, publiskā un privātā partnerība Eiropā ir izplatījusies vien aptuveni pēdējos piecpadsmit gados², līdz ar to arī praktiskā pieredze tās piemērošanā dažādās valstīs, it īpaši Eiropā, ir ļoti atšķirīga. Tāpēc daudzos avotos publiskā un privātā partnerība vēl joprojām tiek uzskatīta par inovatīvu organizācijas formu.³

Lai gan mūsu valstī publiskais sektors ir visai piesardzīgs attiecībā uz sadarbību ar privāto sektoru, jo ne visos gadījumos ir informēts par publiskās un privātās partnerības piedāvātajām iespējām, tomēr Latvijas Republikas Nacionālās attīstības plānā 2007.–2013.gadam privātās un publiskās partnerības piemērošana tiek minēta vairākkārt – gan izglītības jomas, gan reģionālās attīstības centru atjaunināšanas, gan būvniecības jomas sakarā.⁴

Šīs publikācijas mērķis ir sniegt ieskatu publiskās un privātās partnerības jēdziena izpratnes dažādos aspektos, identificēt partnerības raksturīgākās pazīmes, īstenošanas modeļus un uzsvērt galvenos riskus publiskajā un privātajā partnerībā.

1. PPP būtība 

Publiskās un privātās partnerības (turpmāk – PPP vai partnerība) institūta būtību raksturo vairāki aspekti, proti, praksē izmantotās definīcijas, īstenotie projekti un jomas, kurās piemērots partnerības institūts. Tādēļ izpratne par partnerības būtību ir visai daudzveidīga un atbilstoša katras valsts tiesiskajām tradīcijām, saimnieciskajām vajadzībām, sociālajam un kultūras kontekstam.

Partnerības juridiskās izpratnes pamati ir veidojušies, sadarbojoties dažādu nozaru profesionāļiem, kompetentām iestādēm vai partnerības nozares nevalstiskām organizācijām. Šī sadarbība arī ir veicinājusi to, ka publiskā un privātā partnerība ir attīstījusies kā progresīvs un ekonomiski izdevīgs institūts gan starptautiskajā, gan nacionālajā līmenī.

Partnerības institūta attīstībā un īstenošanā visbagātākā pieredze ir Kanādai un Amerikas Savienotajām Valstīm (turpmāk – ASV). Piemēram, ASV pirmie privātie lielceļi un maksas tilti tika izveidoti jau 1792.gadā.⁵ Turklāt, pateicoties unikālajai politiskajai struktūrai, nodokļu regulējumam un sociālajai attieksmei, ASV partnerība tiek īstenota arī ar tādu modeļu palīdzību, kas nav raksturīgi vai iespējami citās pasaules valstīs.⁶ Dienvidāfrikas Republikas pieredze kā paraugs partnerības būtības izpratnes kontekstā ir nozīmīga un vērā ņemama savas specifikas dēļ, jo tā sauktās trešās pasaules valstis sadarbībā gan ar Pasaules banku, gan citām starptautiskām organizācijām ir izveidojušas vai uzlabojušas daudzas infrastruktūras jomas. Pastāvot dažādām palīdzības programmām un investīciju projektiem, publiskā un privātā partnerība tiek izmantota kā viens no instrumentiem palīdzības programmu ieviešanai un īstenošanai.

Eiropas kontekstā autore ir pētījusi gan Eiropas Savienības nostāju attiecībā pret publiskās un privātās partnerības institūtu, gan atsevišķu valstu, jo īpaši Francijas, Nīderlandes un Vācijas, pieredzi partnerības būtības izpratnē. Partnerības projekti ir īstenoti visās Eiropas Savienības un citās Eiropas valstīs. Taču, tikai izpētot īstenotos projektus un partnerības piemērošanas jomas, var noskaidrot, cik liela pieredze ir izveidojusies publiskajā un privātajā partnerībā Eiropā.

1.1. PPP izpratne Eiropas valstīs

Pievēršoties Eiropas valstu izpratnei par publiskās un privātās partnerības būtību, jāuzsver Eiropas Komisijas pieaugošā ietekme šajā jautājumā. Tā atzinusi publiskās un privātās partnerības institūta straujo izplatību Eiropas valstīs un ir apkopojusi pastāvošo praksi, analizē to, pamatodamās uz Kopienas normatīvajiem aktiem. Zaļajā grāmatā par publisko un privāto partnerību un Kopienas normatīvajiem aktiem publiskā iepirkuma un koncesiju jomā⁷ Eiropas Komisija atzinusi, ka Kopienas līmenī nav vienotas partnerības definīcijas. Tomēr ir mēģināts partnerību raksturot ar šādām tipiskākajām pazīmēm:

1. Samērā ilgstoša publiskā un privātā sektora sadarbība dažāda rakstura plānotu projektu ietvaros.

2. Projekts tiek finansēts daļēji no privātā sektora, atsevišķos gadījumos iespējama pat vairāku privāto partneru finansējuma iesaistīšana projekta īstenošanā. Turklāt vairumā gadījumu tiek iesaistīti arī publiskie finanšu līdzekļi.

3. Ekonomiskā operatora, kurš piedalās dažādos svarīgos projekta īstenošanas posmos (projektēšana, pilnveide, ieviešana, finansējuma piesaiste), nozīmīgā loma. Publiskās personas kā partneri parasti galveno uzmanību pievērš sabiedrības interešu definēšanai attiecībā uz plānoto projektu, sniegto pakalpojumu kvalitāti un cenu politiku, kā arī uzņemas atbildību par uzraudzību.