Tiesu prakse lietās par cilvēku tirdzniecību un personu nosūtīšanu seksuālai izmantošanai

Tā, piemēram, krimināllietā V.V. apsūdzībā konstatēts, ka 2002. gada aprīlī pirmstiesas izmeklēšanā nenoskaidrotā laikā tika izveidota organizēta grupa, lai iedzīvošanās nolūkā veiktu sieviešu nosūtīšanu uz Beļģiju seksuālai izmantošanai. Divas personas, krimināllieta pret kurām izdalīta atsevišķi, Beļģijas pilsētā Māsmešenelā vienojās par sieviešu nosūtīšanu no Latvijas uz personai, pret kuru krimināllieta izdalīta atsevišķi, piederošu kafejnīcu šajā Beļģijas pilsētā seksuālai izmantošanai, gūstot no tā materiālu labumu. Noziedzīgā nodoma realizēšanai minētās personas nolēma pieaicināt no Latvijas V.V., par ko vienojās ar viņu telefoniskā sarunā no Beļģijas un deva rīkojumu sameklēt Latvijā sievietes, kuras piekristu seksuālai izmantošanai Beļģijā, kā arī precizēja ar e-pasta palīdzību sievietēm izvirzāmās prasības un viņu darba par prostitūtām nosacījumus. Par katru no Latvijas nosūtīto sievieti V.V. bija jāsaņem 500 latu, ko šīs personas nodotu no to sieviešu peļņas, kuras nosūtītas uz Beļģiju. Sieviešu saņemšanu, to izvietošanu un nodarbināšanu ar prostitūciju bija jāveic personām, krimināllieta pret kurām izdalīta atsevišķi.

Par nozieguma izdarīšanu organizētā grupā saskaņā ar KL 165.¹ panta trešo daļu notiesāts J.J., kurš pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā, vietā un apstākļos vienojās ar divām nenoskaidrotām personām Dānijā, pret kurām krimināllieta izdalīta atsevišķi, un citām nenoskaidrotām personām iedzīvošanās nolūkā organizēt un veikt personu nosūtīšanu no Latvijas uz Dānijas Karalisti seksuālai izmantošanai. Saskaņā ar pienākumu sadali J.J. Latvijā bija jāorganizē un jāveic sieviešu vervēšana, piedāvājot darbu par prostitūtām, jāiepazīstina ar pārējiem organizētās grupas dalībniekiem, kuriem Dānijā bija jānodrošina nosūtīto sieviešu uzturēšanās un darbs par prostitūtām.

Arī krimināllietā P.Ņ. apsūdzībā KL 165.¹ panta trešajā daļā paredzētā nozieguma izdarīšanā atzīts, ka viņš izdarījis noziegumu organizētā grupā kopā ar divām tiesai nenodotām personām, attiecībā uz kurām krimināllieta izdalīta sakarā ar viņu meklēšanu, un pirmstiesas izmeklēšanā nenoskaidrotām personām “Deividu”, “Svetlanu”, “Džoniju”, “Marko”, “Keitu”, “Sāru–Emmu”, “Kunal” un citām nenoskaidrotām personām Anglijā, vienojoties par sieviešu nosūtīšanu no Latvijas uz Angliju seksuālai izmantošanai. Saskaņā ar vienošanos P.Ņ. bija uzticēta sieviešu vervēšana un to aizbraukšanas organizēšana uz Angliju, kur tās sagaidītu organizētās grupas dalībnieki un organizētu viņu darbu par prostitūtām.

Taču, ja šajos gadījumos tiek risināts jautājums par pārējo organizētās grupas dalībnieku saukšanu pie kriminālatbildības, citā krimināllietā J.K. apsūdzībā KL 165.¹ panta trešajā daļā paredzētā nozieguma izdarīšanā, tāpat kā iepriekš minētajā krimināllietā L.K. apsūdzībā, ir pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotas personas – Igors, Pols – Ipolits, Vasja – Voicehs, Liza – Jeļizaveta, kuras tāpat pirmstiesas izmeklēšanā nenoskaidrotā laikā vienojušās par nozieguma izdarīšanu un sadalījušas pienākumus, uzdodot J.K. sieviešu vervēšanu darbam par prostitūtām Čehijā un to nosūtīšanu, saņemot par to no 400 līdz 1000 ASV dolāru.

No iepriekš minētajiem piemēriem var secināt, ka krimināllietās, kurās no apsūdzības izslēgta norāde uz cilvēku tirdzniecības noziegumu izdarīšanu organizētā grupā, šāds kvalifikācijas risinājums galvenokārt argumentēts ar to, ka nav noskaidrotas grupā iesaistījušās personas, kā arī nav precizēti apstākļi, pie kuriem šīs personas apvienojušās, sadalījušas un kā sadalījušas savā starpā pienākumus.

Šajā sakarībā jāatbalsta U. Krastiņa paustais viedoklis, ka, ņemot vērā analizējamo noziegumu īpatnību, proti, ka tajos iesaistītas ārvalstīs dzīvojošas personas, bez kuru līdzdarbošanās šos noziegumus lielākoties praktiski nav iespējams realizēt, atsevišķos gadījumos tiek izvirzītas pārāk konkretizētas prasības šo jautājumu risināšanā. Analizējot problēmu, U. Krastiņš norāda, ka, pirmkārt, netiek ievērota krimināltiesību teorijā paustā un tiesu praksē nostiprinātā atziņa, ka “par vienošanos kopīgi izdarīt noziedzīgu nodarījumu var liecināt kā mutiska vienošanās, tā arī saskaņotas darbības, izdarot nodarījumu”, otrkārt, “tā kā šīs personas darbojas ārzemēs, tad arī pienākumu sadalījums nodomātā noziegumā nenotiek tradicionālā veidā, kad noteiktā vietā un laikā kopā sapulcējas visi noziedzīgās grupas dalībnieki”, un, treškārt, “grupas dalībnieku atrašanās ārvalstī arī lielā mērā nosaka to, ka pirmstiesas procesā rodas nopietnas grūtības ārzemēs darbojošos personu aizturēšanā un patiesās personas noskaidrošanā”.¹³

Jāpiezīmē, ka analoģiskus secinājumus var atrast arī tiesu nolēmumos, lemjot jautājumu par organizētas grupas esamību vai neesamību. Tā, piemēram, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2005. gada 15. aprīļa spriedumā jau iepriekš minētajā krimināllietā J.E.I., B.G. un A.K. apsūdzībā tiesa norādīja: “Tiesas kolēģija uzskata, ka organizētās grupas dalībnieki bija informēti viens par otra esamību, zināja, kādus pienākumus veic citi grupas dalībnieki, kā arī apzinājās, ka katra grupas dalībnieka darbības ir vērstas uz vienu kopīgu mērķi – nosūtīt sievietes seksuālai izmantošanai uz Somiju un iegūt no tā peļņu. (..) Tiesas kolēģija uzskata: lai nodarījumu kvalificētu kā izdarītu organizētā grupā, nav obligāti jākonstatē fakts, ka vismaz trīs personas ir sanākušas kopā un personīgi redzējušas viena otru, visiem klātesot savstarpējā sarunā sadalījušas pienākumus un visas kopā piedalās katra nozieguma izdarīšanā. Bet ir nepieciešams konstatēt, ka grupa sastāv vismaz no trīs personām un katrs grupas dalībnieks apzinās, ka bez viņa ir arī citas personas, kas ar viņiem piešķirto pienākumu veikšanu sekmē kopīga nozieguma izdarīšanu, kā arī ir jānoskaidro, ka grupas dalībnieki ir informēti par noziegumu izdarīšanas veidu, katrs apzinās un veic savus pienākumus kopīgo darbību ķēdē, lai noziegumi tiktu izdarīti.”

Līdzīgi arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas 2006. gada 8. marta spriedumā krimināllietā T.L. un O.L. apsūdzībā norādīts, ka “tam apstāklim, ka visi noziedzīgās grupas dalībnieki nebija tieši savstarpējā sarunā vienojušies par noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļiem, kā arī tam, ka izmeklēšanas laikā nav izdevies noskaidrot precīzas ziņas par ārzemēs esošā noziedzīgās grupas dalībnieka personu, nav būtiskas nozīmes lietas pareizā izspriešanā, jo tiesas izmeklēšanā pārliecinoši noskaidrots, ka katrs no minētajiem grupas dalībniekiem bija informēts par nozieguma izdarīšanas veidu un veica savus pienākumus kopīgo darbību ķēdē, kā arī apzinājās, ka bez viņa grupā darbojas vēl citas personas, kas, veicot viņām uzdotos pienākumus, sekmē kopīgā nozieguma izdarīšanu”.