Vairāki zaudējumus (kaitējumu) izraisoši cēloņi

Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Tieslietu ministrijas gatavoto Civillikuma (CL) grozījumu projektā¹, kas skar septiņus CL pantus, citu institūciju atsauksmei šā gada jūnijā tika nodots šāda satura papildinājums CL 1785. pantā: “Nav atlīdzināmi zaudējumi, kas no cēloniskā sakara viedokļa ir pārāk attālināti no darījuma neizpildīšanas.” Kādas cienījamas institūcijas atsauksmē, kas noslēdzās ar atziņu, ka par ierosinājumiem jādiskutē plašāk, minētā grozījuma sakarā bija norādīts: ja zaudējumi ir pārāk attālināti, tad tiesa arī nekonstatēs cēlonisko sakaru. Šis apgalvojums rāda, ka diskusija droši vien ir nepieciešama. Turklāt zaudējumu attālinātības jautājums skar arī deliktu attiecības. Tāpēc apsverams, vai papildinājums labāk neiederētos nodaļā par neatļautu darbību vai zaudējumiem, formulējot to ar vārdiem “..attālināti no tiesību aizskāruma”. Ja virzāmies uz tiesiskas valsts nostiprināšanu, tad tiesām būs aizvien grūtāk rakstīt spriedumos apmēram šādā stilā: “cēloniskais sakars gan pastāv, bet tiesa to neņem vērā” vai arī “cēlonis, kaut tam sekojuši citi cēloņi, pastāv, un saskaņā ar CL 1779. pantu zaudējumi jāatlīdzina”.

Latvijas tiesās strīdi par cēloniskā sakara noskaidrošanu nav izraisījuši īpašu ievērību, izņemot ar ārstēšanu saistītus strīdus. Bet nedaudzās tiesu lietas iezīmē nopietnu problēmu. Cilvēks ir saslimis. Gadu vai divus pēc ārstēšanās viņam rodas sarežģījumi, kaite progresē un viņš meklē juristu, lai piedzītu kaitējuma atlīdzību no ārsta vai medicīniskās iestādes. Potenciālie atbildētāji vai nu norāda, ka vecums dara savu, vai ka attiecīgo slimību var tikai piebremzēt, nevis galīgi novērst, vai citus iebildumus. Nenoliegsim ārsta kļūdas iespējamību, bet nenoliegsim arī, ka cilvēka veselību ietekmē nodzīvotā mūža gadi, un, galu galā, neviens neesam nemirstīgs.

Cēlonisko sakaru kā vienu no kaitējuma atlīdzības pamatiem Latvijas civiltiesību teorija un tiesu prakse atzīst tāpat kā citu Eiropas valstu, ASV, Japānas u.