Tiesības uz valsts nodrošināto juridisko palīdzību

Ja advokātiem netiks piedāvāta atlīdzība, kas ir konkurējoša ar privātā tirgus piedāvājumu, viņi nebūs ieinteresēti aktīvi iesaistīties valsts garantētās juridiskās palīdzības sniegšanā. Diemžēl valsts pagaidām nav gatava šādu atlīdzību nodrošināt.

Bac.iur Irēna Ņesterova, LU Juridiskās fakultātes maģistrante

Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Tiesības uz juridisko palīdzību kā tiesības uz taisnīgu tiesu neatņemama sastāvdaļa ir konstitucionāli garantētas cilvēka pamattiesības. Valsts pienākumu nodrošināt personai tiesības uz valsts nodrošināto juridisko palīdzību kā kriminālprocesā (KP), tā civilprocesā (CP) un administratīvajā procesā (AP) nosaka nacionālās un starptautiskās tiesību normas.

Procesuālo garantiju nodrošināšanai ir nepieciešama efektīva institucionālā mehānisma darbība. Šāda mehānisma veidošana Latvijā tika aizsākta 2003. gadā un turpinās vēl joprojām.

Lai izstrādātu institucionālo mehānismu, tika izvērtēta pastāvošā situācija valstī, kā arī Eiropas valstu prakse juridiskās palīdzības sniegšanā. 2003. gadā Tieslietu ministrijas un ANO Attīstības programmas projekta “Atbalsts tiesu sistēmai Latvijā” ietvaros vairākus pētījumus izstrādāja profesors Kims Ekonomidiss (Kim Economides) un Solvita Harbacēviča.¹ Tāpat šī projekta ietvaros Rīgā un Rēzeknē notika neliela mēroga eksperimentālais projekts, kura mērķis bija izvērtēt bezmaksas juridiskās palīdzības nepieciešamību, lai vēlāk izveidotu juridiskās palīdzības sistēmu visā Latvijā.²

2004. gadā valdība pieņēma koncepciju valsts apmaksātās juridiskās palīdzības sistēmas izveidei, kurā noteikts: “Lai novērstu neatbilstību Satversmes un starptautisko normu prasībām [..] jāizveido institucionālais mehānisms juridiskās palīdzības piešķiršanai un kvalitātes kontrolei.”³

2005. gada 1. jūnijā stājās spēkā Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums (JPL).⁴ Likumdevējs par piemērotāko veidu, kā nodrošināt personas tiesības uz juridisko palīdzību kriminālprocesā, civilprocesā un administratīvajā procesā, izvēlējās līgumu slēgšanas sistēmu. Šobrīd līgumu slēgšanas sistēma darbojas civilprocesā un administratīvajā procesā, kā arī attiecībā uz cietušo KP.

Savukārt attiecībā uz aizstāvības nodrošināšanu KP tiek meklēti jauni risinājumi. Līgumu slēdzēju skaits ir nepietiekams, lai aizstāvību KP varētu realizēt ar līgumu slēgšanas sistēmas starpniecību. Tā kā juridiskās palīdzības sistēmas reformas sākums sakrita ar laiku, kad tika izstrādāts Kriminālprocesa likums (KPL), likumdevējs mēģināja tajā ietvert atbilstošu regulējumu. Līdz ar to, veidojot jaunu sistēmu aizstāvības nodrošināšanai, būs jāveic grozījumi KPL, lai noteiktu skaidru kārtību, kādā valsts nodrošina juridisko palīdzību KP.

Lai varētu izvērtēt, kāds institucionālais mehānisms būtu piemērots Latvijai, vispirms tiks aplūkoti juridiskās palīdzības pamatmodeļi, kas iezīmē juridiskās palīdzības institucionālā mehānisma attīstību Eiropā. Praksē valsts izvēlas nevis vienu no turpmāk aprakstītajiem modeļiem, bet gan, pamatojoties no konkrētās valsts situācijas, pieņem atšķirīgu šo modeļu kombināciju.⁵ Analizējot juridiskās palīdzības institucionālā mehānisma attīstību Latvijā, autore galveno uzmanību pievērsīs jaunieviestajai līgumu slēgšanas sistēmai, kā arī piedāvās iespējamos risinājumus, kā nākotnē varētu tikt organizēta aizstāvības nodrošināšana KP.

I. Juridiskās palīdzības sniegšanas modeļi 

Nosacīti pastāv pieci organizatoriskie pamatmodeļi juridiskās palīdzības sniegšanā.

1. Labdarības modelis. Tas ir vissenākais modelis, kas bija sastopams jau romiešu laikos. Labdarības modeli uzskata par neatbilstošu mūsdienu pasaulei, jo tiesības uz juridisko palīdzību ir konstitucionāli garantētas cilvēktiesības, savukārt labdarības sistēma, kas ir ļoti atkarīga no privātās profesijas neprognozējamās labās gribas un sadarbības, tās nespēj pienācīgi garantēt.⁶ Tomēr tas var darboties paralēli citiem juridiskās palīdzības sniegšanas modeļiem. Labdarības modelis vēl joprojām ir sastopams visās Eiropas valstīs un no tā nevajadzētu atteikties arī Latvijai. Vienmēr būs advokāti, kas būs gatavi sniegt personām juridisko palīdzību pro bona publico (bez maksas sabiedrības labā – latīņu val.) gan labdarības motīvu vadīti, gan saredzot to kā lielisku iespēju, kā uzlabot savu publisko tēlu sabiedrībā. Šis modelis ir vislētākais, tomēr tas nav pietiekams, lai varētu nodrošināt visu juridisko vajadzību spektru Latvijā. 

2. Judicare (juridiskā palīdzība – latīņu val.) – kompensētais privāto juridisko konsultantu modelis.