Valsts kompensācija noziedzīgos nodarījumos cietušajiem

Eiropas Savienības prasības

Dr.iur. Kristīne Dupate, LL.M

Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Lai analizētu Direktīvā 2004/80 noteiktās tiesības uz valsts kompensāciju noziedzīgos nodarījumos cietušajam, ES valdošo kompensāciju sistēma jāaplūko kopumā. Tādēļ raksta pirmajā daļā īsumā tiks apskatīti pamatprincipi tiesībām uz kompensāciju par ES tiesību pārkāpumu, bet otrajā daļā tiks analizēti dažādi aspekti, kas saistās ar Direktīvā 2004/80 paredzētās kompensācijas apmēra noteikšanu un Latvijā noteiktās kompensācijas apmēra atbilstību ES tiesību prasībām.

1. Tiesības uz kompensāciju par ES tiesību pārkāpumu

1.1. Tiesības uz kompensāciju ES tiesībās¹

ES tiesībās ir noteikti vairāki gadījumi, kad privātpersonām ir tiesības uz kompensāciju par ES tiesību pārkāpumu.

Kopumā var dalīt divu veidu ES tiesību pārkāpuma gadījumus, kas privātpersonām dod tiesības prasīt kompensāciju, t. i., tā dēvētās vertikālās un horizontālās attiecībās.

Vertikālās attiecībās privātpersonai ir tiesības uz kompensāciju tad, kad zaudējums radies ES institūciju darbības rezultātā ārpuslīgumiskās attiecībās². Tādu pašu principu Eiropas Kopienu tiesa (turpmāk – EKT) lietā Francovich³ nolēma piemērot arī dalībvalstīm, nosakot, ka arī dalībvalstis ir atbildīgas par privātpersonām radītajiem zaudējumiem, kas radušies, dalībvalstij nepildot vai neievērojot ES saistības. Parasti šādas lietas skar nesavlaicīgu vai nepareizu direktīvu ieviešanu, kā rezultātā privātpersonai radies zaudējums. Tajā pašā laikā EKT noteica vairākus apstākļus, kuri jāpierāda, lai būtu tiesības uz kompensāciju. Šeit īpaši akcentējami divi, kuriem ir nozīme kompensācijas apmēra kontekstā. Pirmkārt, lai rastos tiesības uz kompensāciju, jāpastāv cēloniskam sakaram starp ES tiesību pārkāpumu un personai radītajiem zaudējumiem, otrkārt, ES tiesību pārkāpumam jābūt pietiekami nopietnam⁴.