Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Neraugoties uz jau veiktajām iestrādēm, kas liecina par mehānisma nepieciešamību, šī mehānisma nodrošinātājiem, proti, Juridiskās palīdzības administrācijai, daudz resursu jāvelta gan sabiedrības informēšanai, gan identificēto problēmu novēršanai, vienlaikus izmantojot pētījumos gūtās atziņas.

Dipl.iur. Mg.oec. Juris Jansons, Juridiskās palīdzības administrācijas direktors

Globalizācijas ietekmē mainoties sabiedrībai, mainās arī izpratne par pāridarījuma atlīdzināšanu. Vērība tiek pievērsta tam, lai pāridarījums tiktu atlīdzināts arī tajos gadījumos, kad pāridarītājs nav zināms. Iespējams, šādu, savā ziņā neiecietību pret personas aizskārumu veicina vispārējā liberālā attieksme un uzskats par personu tiesību vienlīdzību, tai skaitā cietušo personību aizskarto tiesību atjaunošanu.

Latvija ir pievienojusies to valstu saimei, kas, īstenojot taisnīguma un Pamattiesību hartā noteiktos principus, nodrošina valsts kompensāciju mehānismu cietušajiem. Tomēr valsts noteikts efektīvs un ātrs valsts kompensāciju mehānisms vēl nenozīmē, ka kompensācija ir taisnīga un samērīga. Taisnīgumam nav vienotas definīcijas, taču šis jēdziens ietver filozofiskus, ētiskus, juridiskus un politiskus aspektus. “Taisnīgums prasa, lai pastāvētu atbilstība, sabalansētība starp indivīdu un sabiedrību vai valsti, starp to tiesībām un pienākumiem, starp rīcību un tās novērtējumu, darbu un samaksu, noziegumu un sodu, cilvēku nopelniem un to sabiedrisku atzīšanu. Neatbilstība šajās attiecībās tiek vērtēta kā netaisnība.”¹ Kā vērā ņemams piemērs jāmin taisnīguma jēdziens, kas ir izteikts Eiropas Savienības dalībvalstu 1990. gada Kopenhāgenas dokumentā: “Likumu vara nenozīmē tikai formālu legalitāti, bet arī taisnīgumu, kas balstīts uz cilvēka personības ārkārtējās vērtības pilnīgu atzīšanu un attiecīgu institūciju garantētu tās pilnīgu izpausmes iespēju.