Latvijā, atšķirībā, piemēram, no Vācijas, publiskās būvniecības tiesības nav nošķirtas no vispārējā administratīvā procesa kā speciāla apakšnozare un būvniecība var notikt tikai ar atļauju kārtībā.

Būvniecība ir viena no tām Latvijas tautsaimniecības nozarēm, kas attīstās visstraujāk. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2006. gadā būvniecības apjomi sasniedza 1131,6 miljonus latu, kas ir par 14,4% (rēķinot salīdzināmās cenās) vairāk nekā 2005. gadā. 2006. gadā ekspluatācijā pieņemtas dzīvojamās ēkas ar kopējo platību 812,6 tūkst. m², no tām par iedzīvotāju līdzekļiem – 388,9 tūkst. m² (2005. gadā – attiecīgi 552,2 un 324,7 tūkst. m²).¹ Tikai 2007. gada jūnijā vien, piemēram, Rīgas pilsētā saskaņoti un akceptēti 394 būvprojekti, kas paredz jaunas būvniecības uzsākšanu, rekonstrukcijas, renovācijas un inženiertehnisko darbu veikšanu, izsniegtas 200 būvatļaujas un ekspluatācijā pieņemti 97 būvobjekti, bet par būvniecības noteiktās kārtības neievērošanu un pārkāpšanu sastādīti 28 administratīvie protokoli.²

Būvniecības process vienmēr skar vairāk vai mazāk plašu sabiedrības loku, jo būvniecības rezultātā radītajam objektam piemīt ilglaicīguma raksturs. Tādējādi būvniecības jautājumi ir būtiski ne tikai no valsts ekonomiskās attīstības aspekta, bet arī no cilvēktiesību aspekta, jo šeit saduras nereti pilnīgi pretējas tiesības un intereses – no vienas puses, tās ir personas īpašuma tiesības, no otras puses – sabiedrības tiesības uz labvēlīgu vidi.

Tā kā normatīvais regulējums būvniecības nozarei mūsu valstī ir tālu no ideālā vai vismaz tāda, kas nodrošinātu visu būvniecības procesa dalībnieku tiesību un tiesisko interešu ievērošanu un spētu pasargāt no zaudējumiem (ne tikai materiālajiem), raksta mērķis ir identificēt tiesiskās problēmas būvniecības procesā un šo problēmu analīzes rezultātā piedāvāt iespējamos risinājumus.

Būvniecības process Latvijā ir sadalīts trīs secīgos un savstarpēji atbilstīgos posmos – būvprojektēšanas sagatavošana, būvprojektēšana un būvdarbi.

Būvprojektēšanas sagatavošanas posmā tiek pārbaudīta iecerētās būvniecības atbilstība vietējās pašvaldības teritorijas plānojumam un detālplānojumam, tiek izvērtēta sabiedrības līdzdalības nepieciešamība, kas Būvniecības likumā³ noteiktos gadījumos arī tiek organizēta. Posma noslēgumā būvniecības ieceres ierosinātājam tiek sniegta atļauja sākt būvprojektēšanu, izsniedzot būvprojektēšanas nosacījumus, vai pamatots atteikums.

Būvprojektēšanas laikā tiek izstrādāts būvprojekts atbilstoši saņemtajiem būvprojektēšanas nosacījumiem un būvnormatīviem. Būvprojekts tiek saskaņots vietējā pašvaldībā vai tās pilnvarotā institūcijā (būvvaldē), kas veic būvprojekta atbilstības būvnormatīvu prasībām pārbaudi. Pozitīvas atbilstības konstatēšanas gadījumā būvprojekts tiek akceptēts, bet neatbilstības gadījumā tiek izsniegts motivēts atteikums.

Noslēdzošais būvdarbu posms sākas brīdī, kas būvniecības ieceres ierosinātājam tiek izsniegta būvatļauja ieceres īstenošanai. Šajā laikā būvdarbi tiek veikti saskaņā ar akceptēto būvprojektu un izsniegto būvatļauju, kā arī ievērojot būvdarbu veikšanai noteikto normatīvo regulējumu. Savukārt būvdarbu posma noslēgumā tiek veikta būves atbilstības būvprojektam pārbaude un izsniegta atļauja īstenotās būvniecības ieceres izmantošanai (ekspluatācijai).

Kā redzams no minētā, būvniecības procesu var raksturot kā pakāpenisku atļaujas došanu būvniecībai. Vācu juridiskajā literatūrā uzsvērts, ka atļauja kalpo tam, lai kontrolētu iecerētās darbības – pirms atļaujas izsniegšanas minētās darbības ir aizliegtas, savukārt atļauja atceļ šo aizliegumu. Lai atļauju saņemtu, personai ir jāizpilda likumā noteiktie priekšnosacījumi. Iestādes, kas izsniedz atļauju, vispirms veic preventīvās kontroles pasākumus, proti, pārbauda personas nodoma veikt būvniecību atbilstību publisko tiesību normām. Tādējādi likumā noteiktais aizliegums ir pakļauts nosacījumam, ka gadījumos, ja noteiktie priekšnosacījumi ir izpildīti, aizliegums ir jāatceļ un jāizsniedz atļauja.⁴

Būvniecība atļaujas kārtībā plaši tiek lietota arī citu valstu būvniecības administratīvā procesa pamatā, piemēram, Igaunijā⁵, Lietuvā⁶, Zviedrijā⁷ u. c. Vienlaikus, piemēram, Vācijā, ir iespēja atļaut būvniecību, arī ja būvniecības iecere neatbilst noteiktajiem priekšrakstiem. Šāda izņēmuma mērķis ir atsevišķos gadījumos mīkstināt likumā noteikto darbību aizlieguma sekas, taču, lai to piemērotu, iestādei jākonstatē, ka attiecīgajā gadījumā likums ir pārāk stingrs, kā arī likumā jābūt paredzētai šī izņēmuma piemērošanas iespējai.⁸

Latvijā, atšķirībā, piemēram, no Vācijas, publiskās būvniecības tiesības nav nošķirtas no vispārējā administratīvā procesa kā speciāla apakšnozare⁹ un būvniecība var notikt tikai ar atļauju. Uz to vairākkārtīgi norādījušas arī administratīvās tiesas savos spriedumos.¹⁰ Taču noteiktos gadījumos būvniecībai var tikt piemērota vienkāršota procedūra, piemēram, vienkāršotas renovācijas, vienkāršotas rekonstrukcijas, interjera projektu un citos gadījumos.¹¹

Būvniecības procesu Latvijā pārzina, kontrolē un procesa tiesiskumu nodrošina vietējās pašvaldības, katra savā administratīvajā teritorijā. Šo funkciju īstenošanai pašvaldības izveido būvvaldes. ¹²

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola¹³ 1. panta pirmā daļa noteic, ka jebkurai fiziskai un juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu. Arī Latvijas Republikas pamatlikuma – Latvijas Republikas Satversmes¹⁴ – 105. pantā nostiprinātas ikviena tiesības uz īpašumu.

Civillikums īpašumu skaidro kā pilnīgas varas tiesību pār lietu, t. i. tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību.¹⁵ Pie tiesībām lietot un iegūt no lietas visus iespējamos labumus jāpieskaita arī īpašnieka tiesības veikt jaunas būves būvniecību, esošas būves, tās daļas vai būvju kopuma renovāciju, rekonstrukciju vai restaurāciju vai nojaukšanu.