Musulmaņu tiesību avoti

Korāns aizliedz arī jebkādu alkoholisko dzērienu (hamar) lietošanu, jo tas apgrūtina prāta spējas un līdz ar to kavē dievticību. Korānā noteiktais soda mērs ir 80 sitieni ar nūju pa kailu miesu.

Dipl.iur. Samirs Askerovs

Redakcijas piebilde: S. Askerova diplomdarbs “Musulmaņu tiesību avoti” (darba vadītāja – prof. Dr.iur. Sanita Osipova) “Jurista Vārda” rīkotajā studentu pētniecisko darbu konkursā ieguva trešo vietu tiesību teorijas un vēstures nozarē, un konkursa žūrija to ieteica publicēšanai. Darbs lasītājiem tiek piedāvāts saīsinātā formā.

Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

“Musulmaņu tiesības ir fenomens, tās būtiski atšķiras no citām tiesību formām, tā ka to izpēte ir pilnīgi nepieciešama, lai pareizi izvērtētu visu tiesību daudzveidību.”¹

Mūsdienās pasaulē ir vairāk nekā 1,7 miljardi ticīgo musulmaņu (1/5 iedzīvotāju), un saskaņā ar prognozēm ap 2030. gadu ceturtā daļa pasaules iedzīvotāju būs musulmaņi. Musulmaņu tiesības var aplūkot no divām pozīcijām. No laicīgā viedokļa, musulmaņu tiesības izpaužas kā vienota sistēma, kurā ietilpst kā juridiskās normas, tā arī nejuridiskās regulēšanas mehānismi – pirmām kārtām reliģiskās un tikumības uzvedības noteikumi. Tā, piemēram, J. Šahts atzīmē, ka musulmaņu tiesībām piemīt reliģijas un valsts duālisms. Pēc R. Šarļa domām, musulmaņu tiesības  vispirms ir reliģija un tikai pēc tam – valsts un kultūra. Islāms, norāda R. Deivids, ir likuma reliģija, bet musulmaņu tiesības skatāmas reliģijas “dievišķās” dabas kontekstā, nevis racionālās dabas kontekstā. Visas šīs normas ir cieši saistītas un savstarpēji mijiedarbojas, lai gan, kā liecina islāma valstu tiesību attīstības prakse, šajā sistēmā juridiskās uzvedības noteikumi ieņem samērā patstāvīgu vietu. Turklāt ar laiku juridisko normu norobežošana no islāma nejuridiskajiem regulēšanas mehānismiem ir kļuvusi acīmredzama. Tomēr juridiskās normas lielā mērā ir balstītas uz reliģisko pārliecību un ticību.

Šajā darbā autors cenšas sniegt pozitīvu izpratni par islāmu, tā rašanos, vēsturi un uzskatiem, īpaši akcentējot tiesību avotus. Autors arī cenšas parādīt konkrētus piemērus, kuri ir pieejami musulmaņu tiesību sekotājiem, bet ne romāņu–ģermāņu tiesību sekotājiem.

Darba pamatmērķis ir apskatīt musulmaņu tiesību avotus, t. i., Korānu, Sunnu, Idžmu un Kijasu, izanalizējot nozīmīgāko, noskaidrojot tiesību avotu būtību, ietekmi, teorijas saturu, kā arī ielūkojoties atsevišķās tiesību nozarēs tiesību avotu kontekstā.

I. Musulmaņu tiesību (islāma) rašanās – vēsturiskais apskats 

Islāma jeb šariata tiesības radās ap 622. gadu un nostiprinājās VII–X gadsimtā, attīstoties arābu kalifātam. Pēc kalifāta sabrukuma X gs. minētā tiesību sistēma ne tikai nezaudēja savu nozīmi, bet, islāmam strauji izplatoties un kļūstot par vienu no pasaules reliģijām, pat ieguva “otro elpu” (līdzīgi kā romiešu civiltiesības viduslaiku Eiropā) un nostiprinājās kā viena no pasaules izplatītākajām tiesību sistēmām. Šo tiesību sistēmu pārņēma liela daļa Āzijas un Ziemeļāfrikas valstu. Lai pareizi izprastu islāma tiesību vēsturisko attīstību, pareizi jādefinē termini “fikhs” un “šariats”.

Fikhs  (arābu valodā –) tulkojumā no arābu valodas nozīmē “islāma likums”, “islāma tiesības”. Līdzīgs tulkojums ir terminam “šariats”, bet šie termini arābu valodā nav sinonīmi un nenozīmē vienu un to pašu. Burtiski “fikh” nozīmē nolūka pareizo izpratni, izpratni par garīgajām tiesībām.² Šī vārda patieso nozīmi var atrast Muhameda lūgšanā: “Kam Allāhs novēl labumu, tam viņš dod reliģijas “fikhu”.