Nobeigums. Sākums "JV" Nr.2, 15.01.2008.

Arī informēšanas funkcija nav pienācīgs apsvērums, lai atņemtu tiesisku spēku mutiskam darījumam. Likumdevēja vēlēšanās nodrošināt darījuma dalībniekiem iespēju jebkurā laikā iepazīties ar noslēgtā darījuma noteikumiem ir visnotaļ leģitīms mērķis, taču tas vairāk domāts pušu ērtībai, nevis svarīgu interešu aizsardzībai. Pat tad, kad rakstveida forma tiek izmantota, lai dotu iespēju ekonomiski vājākām personām, kurām trūkst pieredzes noteikta veida darījumu slēgšanā (piemēram, patērētājam vai darbiniekam), vieglā un saprotamā formā iepazīties ar savu pienākumu un tiesību saturu, informēšanas funkcija liekas nepietiekami nozīmīga, lai kalpotu par pamatu mutiska darījuma atzīšanai par spēkā neesošu. Pretējā gadījumā būtu jānonāk pie absurda secinājuma, ka darbinieka un darba devēja rakstveida darba līgums, kurā ir iekļautas visas darījuma būtiskas sastāvdaļas, nav spēkā, jo darba līgumā netika ierakstītas Darba likuma 40. panta otrajā daļā prasītās ziņas, piemēram, par darba algas izmaksas laiku. Līguma spēkā neesamības atzīšana tikai tā iemesla dēļ, ka pušu rakstiska vienošanās neaptver kādu blakus noteikumu, ir jo vairāk nepamatota tāpēc, ka saskaņā ar CL 1533. pantu gadījumā, ja puses vispār nebūtu vienojušās (pat mutiski) par šādu nosacījumu, līgums tik un tā saglabātu spēku. Šāda secinājuma pareizību apstiprina arī Darba likuma 39. pants, saskaņā ar kuru darba līgums tiek noslēgts jau ar brīdi, kad puses ir vienojušās par veicamo darbu un darba samaksu, kā arī darbinieka turpmāku pakļaušanos noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem. Tomēr jānorāda, ka likumdevējs nav atstājis informēšanas funkcijas pārkāpumu gadījumus bez jebkādām tiesiskām sekām. Ekonomiski vājāko darījumu dalībnieku interešu aizsardzība tiek īstenota ar administratīvo sodu piemērošanas palīdzību (sk., piemēram, Administratīvo pārkāpumu kodeksa 41., 155.¹⁰ p.).

Atšķirībā no pierādīšanas un informēšanas funkcijas rakstveida formas neievērošana noved pie mutiski noslēgta darījuma spēkā neesamības, ja formas prasība tika noteikta, lai nodrošinātu brīdināšanas, konsultēšanas vai kontroles funkciju. Darījuma spēkā neesamība ir pašsaprotamas ar likumu noteiktās formas neievērošanas sekas, jo pretējā gadījumā vispār zustu jēga formas prasībai. Tā kā jebkura formalitāte kavē civiltiesisko apgrozību, likumdevējam vajadzēja būt dibinātiem iemesliem, lai darījumam noteiktu obligātu rakstveida formu. Atsevišķos iepriekš aplūkotos gadījumos mutisks darījums ir spēkā, kaut arī trūkst vajadzīgās formas. Taču šādi gadījumi ir uzskatāmi par izņēmumiem no vispārējā principa, ka formas prasības neievērošana izraisa darījuma spēkā neesamību. Šie izņēmumi tiek pamatoti ar nepārprotamu likuma regulējumu (piemēram, CL 1489. p. – pierādīšanas funkcija) vai ar acīmredzamu darījuma spēkā neesamības neatbilstību ar formas prasību aizsargātām interesēm (informēšanas funkcija). Tāpēc visos pārējos gadījumos obligātas formas trūkums iznīcina darījuma spēku.

Tā kā brīdināšanas funkcijas uzdevums ir atturēt personu no neapdomātas darījuma noslēgšanas, ir pamats uzskatīt, ka šīs funkcijas mērķis tiktu sasniegts jau tad, ja puses būtu rakstveidā vienojušās vienīgi par darījuma būtiskām sastāvdaļām, paredzot darījuma blakus noteikumus mutiski. Ja Vācijas Civillikums prasa nekustamā īpašuma atsavinājuma līguma izteikšanu rakstiskā formā, tad ar to likumdevējs grib novērst pārsteidzīgu nekustamā īpašuma atsavinājumu vai iegādi, ņemot vērā to, ka šāda darījuma summa parasti ir ievērojama un ka līguma izpilde būtiski ietekmē pušu mantisko stāvokli. No šāda aspekta galveno risku darījuma dalībniekiem rada saistību uzņemšanās atsavināt nekustamo lietu un samaksāt pirkuma cenu. Tā kā šīs divas saistības veido pirkuma līguma būtiskas sastāvdaļas, tad ir saprotama likumdevēja nostādne aprobežot pušu aizsardzību no pārsteidzīgas rīcības ar formas prasību, kas attiecas vienīgi uz darījuma būtiskām sastāvdaļām.³⁷ Turpretim citu līguma noteikumu, piemēram, par konfidencialitāti vai pienākumu maksāt līgumsodu, nozīme salīdzinājumā ar darījuma būtiskām sastāvdaļām ir daudz mazāka, tādēļ to izteikšana rakstiskā vai mutiskā formā diez vai varētu ietekmēt pušu gribu slēgt attiecīgo līgumu. Tādējādi likums līdzsvaro darījuma dalībnieku aizsardzību ar līgumu slēgšanas brīvību, nosakot tās aprobežojumus tikai nepieciešamajā apjomā. Tomēr domājams, ka izņēmuma gadījumos arī atsevišķu blakus noteikumu neietērpšana rakstveida formā būtu atzīstama par pietiekamu pamatu, lai iznīcinātu visa darījuma tiesisku spēku. Šādas nopietnas sekas varētu iestāties tad, kad blakus nosacījumiem ir ievērojama tiesiska vai ekonomiska nozīme; tie krasi atšķiras no likumiska regulējuma par sliktu darījuma dalībniekam, kuram ir nepietiekama pieredze šāda veida darījumu slēgšanā; ir pamats uzskatīt, ka līguma noslēgšana rakstiskā formā pamudinātu otru pusi rūpīgāk apsvērt darījuma noslēgšanas sekas, līdz ar to varētu droši uzskatīt, ka viņa nepiekristu līguma slēgšanai, ja netiktu mainīts strīdīgs noteikums.

Turpretim konsultēšanas un kontroles funkciju mērķis ir sasniegts tikai tad, ja viss darījums ir izteikts rakstiski. Tas ir izskaidrojams ar to, ka darījuma tiesiskas sekas neaprobežojas vienīgi ar tā būtiskām sastāvdaļām. Līdz ar to konsultēšanas attiecināšana tikai uz darījuma būtiskām sastāvdaļām nevar novērst situācijas izveidošanos, kad likuma nezināšana un pieredzes trūkums nāk par ļaunu vienam vai abiem darījuma dalībniekiem. Parasti darījuma dabiskas un nejaušas sastāvdaļas satur svarīgu pušu tiesisko attiecību regulējumu, piemēram, pārdevēja garantijas par preci vai darbinieka konkurences aizliegums. Bez šiem noteikumiem vai to pareizas izpratnes viena no pusēm, iespējams, nemaz nebūtu piekritusi līguma slēgšanai. Tāpēc tikai visa darījuma ietērpšana rakstiskā formā ļauj likumā noteiktai personai (notāram u. c.) pilnībā iepazīstināt puses ar darījuma tiesiskām sekām. Konsultēšanas dēļ noteiktās rakstiskas formas neievērošana izraisa darījuma spēkā neesamību tikai tad, ja likumdevējs ir gribējis garantēt drošu konsultāciju darījuma dalībniekiem. Ar hipotētisku iespējamību, ka puses, saskaroties ar rakstiskas formas prasību, varētu vērsties pie jurista, kurš izskaidrotu viņām darījuma tiesiskas sekas, nepietiek.