Kaut krimināltiesību pirmie likumi tika pieņemti jau ļoti sen, piemēram, Babilonā – Hamurapi valdīšanas laikā (1792.–1750. gadā pirms Kristus), krimināltiesību zinātne izveidojās tikai XIX gadsimta pirmajā trešdaļā, un tās dibinātājs bija vācu zinātnieks A. Feierbahs. Kriminālprocesa zinātne izveidojās XIX gadsimta vidū Vācijā, un par tās pamatlicēju uzskatāms L. Jāgemans. Kriminālistika un kriminoloģija kā zinātnes parādījās XIX gadsimta beigās: kriminālistika – Austrijā (H. Gross) un kriminoloģija – Itālijā (R. Garofalo). Operatīvās darbības teorija izveidojās tikai XX gadsimta vidū Krievijā.

Kaut krimināltiesisko zinātņu vēsture jau ir 100–200 gadu veca, zinātniekiem līdz šim laikam nav izdevies atrisināt dažas šīs zinātnes svarīgās teorētiskās problēmas. Pirmkārt, tas ir jautājums par zinātnes objektu un priekšmetu un to savstarpējām attiecībām. Šai problēmai ir visai svarīga metodoloģiskā nozīme, kas ļauj precīzi noskaidrot katras krimināltiesiskās zinātnes robežas, jo līdz šim laikam nav atrisināti daži jautājumi, piemēram, noziedzīgu nodarījumu profilakse tiek aplūkota ne tikai kriminoloģijas, bet arī kriminālprocesa zinātnes un kriminālistikas ietvaros.

Krimināltiesību zinātnes vispārīgajā daļā ir divas mācības: mācība par noziedzīgu nodarījumu un mācība par kriminālsodu. Bet krimināltiesiskajā literatūrā nekur nav minēts krimināltiesību zinātnes objekts, kaut pats par sevi saprotams, ka krimināltiesību zinātnes objekts ir noziedzīgs nodarījums.