Nobeigums. Sākums "JV" Nr.5, 5.02.2008.

Budžeta veidošana ir viena no vecākajām tautas priekšstāvības iestādes funkcijām, budžets ir valsts galvenais saimnieciskais likums, kas ļauj noteikt valstij prioritārās jomas. Pieņemot un grozot valsts budžetu, var tikt radītas būtiskas pārmaiņas valsts dzīvē, šīs pārmaiņas var būt tādas, ka pēc tam ir grūti vai neiespējami atjaunot agrāko stāvokli. Līdz ar to ir saprotams, kāpēc Saeima ir vienīgais subjekts (šīs tiesības saskaņā ar Satversmes 73. pantu nav piešķirtas arī tautai), kas var pieņemt un grozīt valsts budžetu. Šeit gan jāpiebilst, ka norāde uz budžetu Satversmes 81. pantā nav obligāta, jo arī no Satversmes 66. panta izriet Saeimas ekskluzīvā kompetence noteikt valsts budžetu. Līdzīgi ir arī ar amnestiju, ko saskaņā ar Satversmes 45. pantu ir tiesīga dot vienīgi Saeima. Satversmes sapulce jau bija piedzīvojusi gadījumu, kad Ministru kabinets, pamatojoties uz 1919. gada 16. jūlija likumu, bija izdevis amnestijas aktu, kas pēc tam tika asi kritizēts Satversmes sapulcē,⁴⁰ tieši tāpēc, domājams, tika atbalstīts Kārļa Puriņa priekšlikums iekļaut 81. pantā arī amnestiju.

Arī liegumu grozīt pastāvošās Saeimas laikā pieņemtos likumus izsauca pašas Satversmes sapulces pieredze, piemēram, pieņemot muitas tarifu 1919. gada 16. jūlija likuma kārtībā, Ministru kabinets atcēla dažus mēnešus atpakaļ Satversmes sapulces pieņemto likumu par dažiem atvieglinājumiem rūpniecības atjaunošanā,⁴¹ bez tam šis nebija vienīgais tāds gadījums.

Mūsdienās jaunu saturu šim ierobežojumam piešķīra Satversmes tiesa savā pirmajā spriedumā, norādot, ka "jēdziens "pastāvošās Saeimas laikā pieņemtais likums" aptver ne tikai Saeimas pieņemtā likuma izsludināto tekstu, bet arī tos priekšlikumus par atsevišķu normu iepriekšējās spēkā esošās redakcijas saglabāšanu, kurus Saeima izskatījusi un pieņēmusi likumprojekta trešajā lasījumā, kaut arī tie formāli netiek atspoguļoti izsludinātajā likuma tekstā".⁴²

Arī norādījums, ka Ministru kabineta noteikumi ar likuma spēku nedrīkst attiekties uz valsts nodokļiem, muitām un aizņēmumiem, cēlies no Satversmes sapulces pieredzētā. Lielākā daļa tolaik pieņemto valdības noteikumu skāra tieši saimniecisko sfēru un nereti Satversmes sapulcei nācās labot dažādas valdības kļūdas, bet tās šajās jomās labot ir visgrūtāk. Valdība pieņēma pirmo Latvijas muitas tarifu, kas atstāja milzīgu iespaidu uz valsts saimniecisko dzīvi, bet jebkādi grozījumi no parlamenta puses bija gandrīz neiespējami, jo tas ienestu milzu sajukumu, jo daļa jau būtu samaksājusi nodokļus, daļa – ne. Tāpēc, lai nepieļautu likumdošanas iestādes izolēšanu no saimnieciskās dzīves, bija nepieciešams ierobežot valdības pilnvaras deleģētās likumdošanas sfērā.⁴³

Saistībā ar jēdzienu "muitas" var minēt interpretāciju, kuru Saeimai, mēģinot pamatot Ministru kabineta 1993. gada 24. augusta rīkojuma Nr. 14 "Par naftas produktu ievedmuitas tarifu likmēm"⁴⁴ tiesiskumu, sniedza toreizējais tieslietu ministrs Egils Levits: Satversmes 81. pantā "ar jēdzienu "muitas" ir domāti vispārīgi likumā formulēti muitas darbības noregulējumi, nevis muitas tarifi".⁴⁵ Šādu interpretāciju gan Saeima jau toreiz noraidīja un minēto rīkojumu atzina par prettiesisku.

2) Satversmes 81. pantā tieši nenosauktie likumi

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka "Satversmes 81. pantā nav uzskaitīti visi jautājumi, par kuriem Ministru kabinets nav tiesīgs lemt šā panta kārtībā, jo atsevišķos gadījumos pati Satversme izslēdz Ministru kabineta tiesības īstenot kādu Saeimas likumdošanas tiesību. Piemēram, Satversmes 67. pants paredz tikai Saeimas tiesības lemt par valsts bruņoto spēku lielumu miera laikā, bet Satversmes 68. pants tikai Saeimai ļauj lemt par tādu starptautisko līgumu apstiprināšanu, kas nokārto likumdošanas ceļā izšķiramos jautājumus. Satversmes 81. panta kārtībā nav grozāmi arī likumi, kuru pieņemšanai Satversme īpaši pilnvaro Saeimu un Latvijas pilsoņu kopumu. Piemēram, tikai likumdevējs ir pilnvarots "īpašā likumā" lemt par Valsts prezidentam piešķiramo apžēlošanas tiesību apjomu un īstenošanas kārtību (Satversmes 45. pants), "sevišķā likumā" – par Valsts kontroles kompetenci (Satversmes 88. pants) un "uz atsevišķa likuma pamata" – par īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām (Satversmes 105. pants)."⁴⁶

Satversmes tiesas uzskaitījums nav pilnīgs, bez jau minētajiem piemēriem arī lemšana par Satversmes grozījumiem ietilpst primārā likumdevēja kompetencē (Satversmes 76. un 79. pants), tāpat arī kara pieteikšana (43. pants). Bez jau minētajiem Satversmē ir likumi, uz kuriem tajā (pamatā Satversmes pirmajās septiņās nodaļās) ir īpašas atsauces.