Pašlaik par dominējošo tiesību avotu starptautiskajā tirdzniecībā tiek atzīta ANO Vīnes konvencija "Par starptautiskiem preču un pārdevuma līgumiem".² Konvencija ir privāttiesību normu pārnacionālo raksturu apkopojuma instruments. Jāatzīst, ka vienotu normu pieņemšana ir būtisks priekšnosacījums starptautiskās tirdzniecības attīstībai, tomēr tas neatrisina visas praksē esošās problēmas, līdz ar to liela nozīme pievēršama arī citiem tiesību avotiem.³ Attiecībā uz preces atbilstību šajā rakstā tiks aplūkoti trīs starptautiskie tiesību akti: 1) CISG – Vīnes konvencija; 2) 1994. gadā izstrādātie UNIDROIT Starptautisko komerclīguma principi; 3) 2001. gada ELTP – Eiropas līgumtiesību principi, ko izstrādāja Eiropas līgumtiesību komisija⁴ – vienotai līgumtiesību izpratnei, radot vienotu Eiropas tiesību telpas izpratni par līgumtiesību regulējumu un demonstrējot piederību pie modernās tiesību unificēšanas saimes.⁵

Raksta hipotēze: starptautiskajā tirdzniecībā viena no svarīgākajām līguma sastāvdaļām ir abu pušu – līgumslēdzēju – panāktā vienošanās par saistību pienācīgu izpildi, ietverot tajā arī preces atbilstības jautājumu. Taču, lai varētu skaidri definēt kritērijus, par kuriem līguma dalībnieki ir vienojušies savā starpā, jāpievērš uzmanība pušu tiesību un pienākumu saturam. Atsevišķos gadījumos preces neatbilstība līgumā noteiktajam var izraisīt būtisku līguma noteikumu pārkāpumu, kas savukārt ir priekšnoteikums līguma laušanai.

Raksta mērķis ir izpētīt apstākļus, kādos preces neatbilstība var būt par pamatu būtiskam līguma noteikuma pārkāpumam starptautiskajā tirdzniecībā. Raksta uzdevumi:

• izvērtēt preces atbilstības kritērijus starptautiskajā preču un pirkumu pārdevumu regulējumā;

• pievērst uzmanību tiem tiesību avotiem (CISG, UNIDROIT komerc­līguma principiem, ELTP – Eiropas līgumtiesību principiem), kas regulē dalībnieku tiesiskās attiecības starptautisko preču pirkuma – pārdevuma darījumos;

• noskaidrot kritērijus, kas ļauj atzīt saistību neizpildīšanu par būtisku līguma noteikumu pārkāpumu;

• apkopot nacionālo tiesu un starptautisko šķīrējtiesu praksi attiecībā uz preces atbilstības jautājuma izvērtējumu;

• izvērtēt un nodalīt gadījumus, kad preces tiesiskā neatbilstība var tikt vērtēta kā būtisks līguma noteikumu pārkāpums.

Raksta izstrādē lielākoties izmantota starptautisko šķīrējtiesu (arbitrāžas) prakse, kā arī nacionālo tiesu prakse.

1. Starptautisko tirdzniecību regulējošie tiesību avoti

1.1. ANO Konvencija "Par starptautiskajiem preču pirkuma – pārdevuma līgumiem"

1980. gada ANO Vīnes konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma – pārdevuma līgumiem⁶ (turpmāk – CISG) tiek uzskatīta par dominējošo regulējumu un pārnacionālo privāttiesību normu unifikācijas instrumentu starptautiskajā tirdzniecībā,⁷ kas atšķiras no nacionālo normu iztulkošanas un piemērošanas mehānisma. Konvencijas 7. p. 1. d. nosaka nepieciešamību veicināt tās vienveidīgu piemērošanu un labas ticības principa ievērošanu starptautiskajā tirdzniecībā. Konvencijas iztulkošanā pastāv tās "īpašais raksturs", jo jau Konvencijas izstrādes laikā zinātnieki, praktizējošie juristi ir vēlējušies panākt, lai izslēgtu Konvencijas iztulkošanu kādas vienas valsts tiesību sistēmas izpratnē. Turklāt Konvencija nedarbojas vienas nacionālās tiesību sistēmas ietvaros, piemēram, Rotorex Corp. Delchi Carriers S.p.A. lietā tiesa atzīst CISG par starptautisko līgumu ar tiešo iedarbību (angļu val. self-executing).⁸

Attiecībā uz Konvencijas piemērošanas jautājumu jāuzsver, ka tā ir ierobežota⁹ un tiek piemērota preču pirkuma – pārdevuma darījumiem starp pusēm, kuru uzņēmumi atrodas dažādās valstīs: a) kad valstis ir līgumslēdzējas valstis; b) kad atbilstoši starptautisko privāto tiesību normām ir piemērojamas līgumslēdzējas valsts tiesības.