21. gadsimta sākumā šāds soda veids tiek nosodīts kā pārāk nežēlīgs, taču pagaidām tikai 125 valstīs nāvessods ir atcelts. Pat vairākās pasaules lielvalstīs, piemēram, ASV, Ķīnā, Irānā un Saūda Arābijā,¹ tas joprojām tiek piemērots. Jāteic, ka Latvijā nāvessoda izpilde ir apturēta, bet vēl aizvien noris diskusijas par tā piemērošanu maniakāliem un sērijveida slepkavām.²

Livonijas laika krimināltiesības ieņem īpašu vietu tiesību vēsturē, un tās līdz šim nav pietiekami izpētītas un analizētas. Ņemot vērā arī mūsu sabiedrībā izskanošās diskusijas par nāvessoda izpildes atjaunošanu un iespējamu tā piemērošanu, ir svarīgi apzināties vēsturiskos nāvessoda izpildes motīvus un formas, kas veidojās tieši Livonijā un līdz pat mūsdienām attīstījās tā klasiskajā veidā.

Livonijas laika krimināltiesību avoti regulē noziegumu sastāvus, kuru soda sankcijas ir dažādas: no mantiska soda līdz pat nāvessodam un miesas sodam, kas, no cilvēktiesību viedokļa, varētu šķist nepiemēroti, jo nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi, necilvēcīgi ar viņu apieties un sodīt, pazemojot viņa cilvēcisko cieņu.³ 20.–21. gs., atšķirībā no viduslaiku krimināltiesību izpratnes, lielākā daļa pasaules valstu ir atzinušas, ka nāvessods ir sankcija, kas būtu jāatceļ visās valstīs.

Kopumā Livonijā pastāvēja četras iedzīvotāju kārtas: bruņinieki, pilsētnieki, zemnieki un garīdznieki. Taču tikai laicīgajām kārtām, proti, bruņiniekiem, pilsētniekiem un zemniekiem, normatīvo aktu tiesību normās kā soda sankcija tika noteikts nāvessods. Garīdznieku sodu sistēmā pastāvēja tikai četras pārkāpuma pakāpes,⁴ un nevienā no tām soda sankcija nebija nāvessods. Tomēr nebūtu pareizi uzskatīt, ka garīdzniekus nevarēja sodīt ar nāvessodu, jo gadījumos, kad tos izslēdza no savas kārtas un viņi vairs nebija tai piederīgi, tiem varēja piemērot šo augstāko soda mēru. Līdz ar to būtu analizējami tikai laicīgo kārtu noziegumi un normatīvo aktu tiesību normas.

Bruņinieku noziegumi

Livonijas laikā bruņinieku krimināltiesības regulēja tiesību krājumi jeb kodificēti avoti, kuri veidoja vienotu tiesību sistēmu, pēc kuras vadījās bruņinieku kārta, nosakot sodus par noteiktiem noziegumu sastāviem, kā arī bargāko sodu – nāvessodu. Bruņinieku krimināltiesības tika iekļautas šādās kodifikācijās: Voldemāra – Ērika lēņa tiesībās, Livonijas senākajās bruņinieku tiesībās, Livonijas vidējās bruņinieku tiesībās un pārstrādātajās bruņinieku tiesībās, kā arī Livonijas spogulī.⁵

Katrā tiesību kodifikācijā esošās krimināltiesību normas paredzēja noteiktus noziegumu sastāvus un attiecīgas sankcijas par šiem noziegumiem, tādējādi tiesību normām bija noteikta uzbūve. Jāteic gan, ka jau senajos tiesību avotos krimināltiesību normu uzbūve atbilda klasiskajai izpratnei par tiesību normas sastāvdaļām.