Rakstā aplūkotas organizatoriskās problēmas, ieviešot sabiedriskās kārtības nodrošināšanas funkcijas, izvērtēta sabiedriskās kārtības nodrošināšanas funkciju decentralizācijas perspektīva. Autori kritiski vērtē situāciju, ka nepieciešamība sabiedriskās kārtības nodrošināšanai, kas loģiski izriet no vietējo iedzīvotāju interesēm, tiek formulēta nevis vietējās pašvaldības vai reģionālā līmenī, kas identificē šo problēmu, bet gan centralizētās institūcijās. Šāda veida plānoto apkārtējās vides drošības stratēģiju, kurā būtu jāparādās visu Lietuvas reģionu īpatnībām, labākajā gadījumā varētu nosaukt par standartizētu stratēģiju, kurā norādītas tikai šauras valsts iedzīvotāju intereses. Esošo problēmu risināšanai rakstā piedāvāti divi alternatīvi varianti sabiedriskās kārtības nodrošināšanas stratēģijas plānošanai.

Ievads

Situāciju, kas šobrīd raksturīga sabiedriskās kārtības nodrošināšanas jomā, varētu raksturot, izmantojot ekonomisku terminu – policijas monopols sabiedriskās kārtības nodrošināšanā. Balstoties uz ekonomiskām likumsakarībām, var apgalvot, ka monopoltiesību saglabāšana jomā, kurā darbojas neliels subjektu skaits, ierobežo konkurenci, tādējādi radot ierobežojumus patērētājam. Iespējams izvirzīt hipotēzi, ka, saglabājot policijai monopoltiesības īstenot sabiedriskās kārtības nodrošināšanas funkcijas, var rasties ierobežojumi pilnvērtīgi īstenot iedzīvotāju drošības intereses. Kā apgalvoja B. Meļņiks, tieši drošības un stabilitātes trūkums, kā arī centieni realizēt drošību un stabilitāti, bieži vien izpaužas kā nosacījumu radīšana, kas veicina sabiedrības transformācijas intensitāti.¹ Līdz ar to, lai saglabātu stabilitāti sabiedrībā un mazinātu nedrošības stāvokli, mūsdienu sabiedriskās kārtības nodrošināšanai jāmeklē alternatīvi risinājumi – uzmanība tiek pievērsta vietējo pašvaldību institūcijām – subjektiem, kas atbildīgi par vietējo iedzīvotāju sociālo (kā arī fizisko) drošību.