III. Nostiprinājuma pamata pārbaude

Katrs nostiprinājuma lūgums, t. i., katrs pieprasījums zemesgrāmatu nodaļai ievest zemesgrāmatā tādus vai citādus ierakstus un atzīmes, lūdzējam ir jāpamato. Nostiprinājumam arvien nepieciešams tiesisks pamats – tiesisks darījums, tiesas spriedums u. tml. (sal. ZGL 44., 64. p.), kura esamība nostiprinājuma lūdzējam ir jāpierāda rakstveidā (ZGL 61. p. 1. d. 1. pk.; sal. CL 1483. p. 3. pk., 1487. p.); cita veida pierādīšanas līdzekļi rakstiskā procesā – un zemesgrāmatu process ir rakstisks process tā vistīrākajā izpausmē ⁴⁷ – nemaz nav iedomājami. Tādēļ Zemesgrāmatu likums dažbrīd par nostiprinājuma pamatu sauc pašu dokumentu, kurš pierāda nostiprināmo tiesību.⁴⁸ Iesniegtie dokumenti zemesgrāmatu nodaļas tiesnesim ir jāpārbauda (ZGL 77. p.). Šai pārbaudei jāattiecas kā uz dokumentu formu (piemēram, ZGL 77. p. 1. pk.), tā arī uz to saturu (piemēram, ZGL 77. p. 3. un 4. pk.).

1) Dokumentu legalizācija un tiesisku darījumu forma

Par to, kas ir formālā jeb "ārējā" derīguma pārbaudes priekšmets, nevarētu būt lielu domstarpību, un arī šāda pārbaude nevarētu radīt lielas grūtības: ir samērā vienkārši konstatēt, vai dokumenti vispār ir pievienoti (ZGL 61. p.), vai tie ir parakstīti (CL 1493. p. 1. d.) un ietērpti vajadzīgā formā (ZGL 58., 68. p., CL 115. p. 1. d., 643. p.) u. tml.

Tomēr izrādās, ka likumā noteiktās formas prasības ievērot nav obligāti. Vismaz ne attiecībā uz ārvalstīs izdotajiem dokumentiem. Tā ir lēmusi Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta, izskatot sūdzību par zemesgrāmatu nodaļas tiesneša lēmumu, ar kuru kādā ārvalstī apliecināta piekrišana nostiprinājumam (ZGL 61. p. 2. pk.) bija atzīta par likumam neatbilstošu, jo, apliecinājumu taisot, nebija ievērotas visas formalitātes, kādas pieprasīja Latvijas likums. Tiesu palāta norādīja, ka "Zemesgrāmatu likums attiecībā uz ārvalstīs taisītiem formāliem aktiem neprasa salīdzināt, vai to taisīšanas process ārvalstīs atbilst noteiktajam procesam Latvijā, bet prasa tikai vienu formalitāti (..) "Apostille"".⁴⁹ Šī tiesas atziņa ir novedusi pie tā, ka Latvijā valdošais lex rei sitae (CL 18. p. 4. d.)⁵⁰ nekustamu īpašumu apgrozībā šobrīd ir pilnīgi paralizēts. Attiecībā uz tiesiskiem darījumiem tas nozīmē, ka pat tajos nedaudzajos gadījumos, kad Latvijas likums tiem prasa notariālu formu, zemesgrāmatu nodaļa var šādu formas trūkumu par spīti Civillikumam neievērot, ja vien dokumentam, kurā attiecīgais darījums izteikts, ir pievienota apostille! Praksei tas šobrīd nozīmē to, ka gadījumos, kad likums prasa notariāli apliecinātu darījumu (publisks dokuments, Notariāta likuma ⁵¹ 82.¹, 81. p.), drīkst izmantot dokumentu, uz kura apliecināts tikai paraksts (privāts dokuments ,⁵² Not. lik. 116. p. 1. d.). Pēdējā gadījumā šis tiesiskais darījums, pēc CL 1475. p. 1. daļas, materiāltiesiski nav spēkā – bet, pēc Tiesu palātas domām, tajā pašā laikā pilnīgi pietiekams nostiprinājuma izdarīšanai: citiem vārdiem, darījuma formu aizstāj dokumenta legalizācija (ar jēdzienu "legalizācija" saprotot arī to vienkāršoto procedūru, kāda noteikta 1961. gada 5. oktobra Hāgas konvencijā par ārvalstu publisko dokumentu legalizācijas prasības atcelšanu ⁵³).

Tas nav iespējams jau tāpēc vien, ka darījuma formas prasības un dokumentu legalizācijas prasības noteiktas katra ar savu mērķi. Viens no darījuma formas mērķiem ir pasargāt darījuma dalībniekus no pārsteidzīgas rīcības un nodrošināt viņiem pietiekamu juridisku atbalstu,⁵⁴ tādēļ apliecinošā iestāde aktīvi piedalās dokumenta sastādīšanā un pats darījums stāv un krīt reizē ar tā formu; bet dokumenta legalizācijas mērķis nav nekas vairāk kā nodrošināt dokumenta kā pierādīšanas līdzekļa īstumu,⁵⁵ turklāt legalizējošā iestāde nepiedalās darījuma akta sastādīšanā vai tā satura izvērtēšanā. Tāpēc legalizācija neatstāj nekādu iespaidu uz dokumentā ietvertā darījuma spēku. Tas Zemesgrāmatu likuma pants, kurš pieprasa legalizāciju ⁵⁶ (66.), pats pietiekami skaidri norāda, ka tā neattiecas uz dokumenta saturu, bet tikai uz ārvalsts iestādes vai amatpersonas tiesību vispār izdot attiecīgo dokumentu.⁵⁷ Prasība pēc legalizācijas nenozīmē ne ārvalstīs taisīto dokumentu privileģēšanu, ne zemesgrāmatu nodaļu atbrīvošanu no darījuma formas pārbaudes. Tad jau Dokumentu legalizācijas likums,⁵⁸ kas katram ārvalstīs izsniegtam publiskam dokumentam pieprasa legalizāciju (10. p.), izslēgtu mūsu starptautisko privāttiesību piemērošanu principā. Gluži otrādi – ārvalstu dokumentiem ar legalizāciju tiek izvirzītas papildu prasības, stingrākas nekā iekšzemes dokumentiem, jo Latvijā taisīto publisko dokumentu īstums ir prezumējams (sal. CPL 178. p. 3. d.⁵⁹), bet ārvalstīs izdoto – sevišķi pierādāms, ko var izdarīt tikai ar legalizācijas palīdzību. Legalizācija nozīmē nevis "citādi", bet "vairāk". Protams, ka neviens mūsu likums nevienai mūsu iestādei kazuistiski neprasa salīdzināt, vai ārvalstīs izdoto dokumentu taisīšanas process atbilst Latvijā noteiktajam procesam – šāds salīdzināšanas pienākums uzreiz visām iestādēm un uzreiz visiem gadījumiem ir izteikts Latvijas starptautiskajās privāttiesībās – Civillikuma 18. p. 4. daļā un 21. p. 2. daļā, pēc kurām lietu tiesību iegūšana uz Latvijā esošu nekustamu mantu formas ziņā noteicama "vienīgi pēc Latvijas likuma, vienalga, kādas personas un kur taisījušas attiecīgos tiesiskos darījumus".

Tā kā publiskas formas pastāvēšanu attaisno tieši dokumenta sagatavošanas process,⁶⁰ kas paredz aktīvu valsts amatpersonas līdzdalību tajā, tad tikai šā procesa ievērošana nodrošina dokumentam tos kvalitatīvos rādītājus, kuri ļauj to atzīt par atbilstošu noteiktajai formai. Nav procesa, nav formas. Līdz ar to, tikai salīdzinot, vai dokumenta tapšanā ievērots Latvijā noteiktais process, ir iespējams uzzināt, vai ir ievērota Latvijā noteiktā forma. Ja no paša dokumenta nav redzams, ka ārvalsts apliecinātājiestāde tā sagatavošanā būtu piedalījusies tāpat kā pie Latvijas likumā prasītās formas to būtu darījusi attiecīga Latvijas iestāde, tad nekad nebūs ievērota Latvijas likumā noteiktā forma.

Tādēļ, piemēram, ārvalstī izdarīts paraksta apliecinājums nespēj aizvietot Latvijas likumā prasītu darījuma apliecinājumu, jo pirmajam principā pietiek tikai ar identitātes (t. i., personu raksturojošu īpašību) noskaidrošanu, bet pēdējam ir nepieciešams daudzpusīgais notariālā akta process (t. i., amatpersonas iedziļināšanās darījuma saturā ⁶¹).

Zemesgrāmatu nodaļai pašai neatkarīgi no dokumenta izdošanas vietas vienmēr jāsalīdzina, vai ievērotas Latvijas formālās prasības, un, ja apliecināšanas process neatbilst Latvijā noteiktajam, attiecīgais dokuments jāatzīst par nepiemērotu nostiprinājuma izdarīšanai.

Pretējā gadījumā netiktu sasniegts notariālās formas materiāltiesiskais mērķis – iegūt ne tikai spēkā esošu dokumentu, bet arī spēkā esošu darījumu ⁶² – un no Latvijas stingrākajām formas prasībām varētu viegli izvairīties, izbraucot noslēgt darījumu uz tādu ārvalsti, kur apliecinātājiestādēm nav pienākuma, piemēram, izskaidrot nepieredzējušiem līgumu slēdzējiem darījuma tiesiskās sekas,⁶³ vai kur vispār nav tādu apliecināšanas procedūru, kuru izpildīšana skar darījuma saturu (kā, piemēram, anglosakšu tiesību loka valstīs, kur darbojas t.