1. Ievads

Laikā, kad raksta autors Universitātē klausījās mācībspēku stāstīto par civilprocesu un tiesību teoriju, atsevišķi pasniedzēji dažādu iemeslu dēļ kopā ar studentiem mēdza pārrunāt arī ar prasības nodrošinājuma (turpmāk – nodrošinājums) piemērošanu saistītus problēmjautājumus.

Piemēram, viens no tādiem bija saistīts ar apstākļiem, kas var būt pamats nodrošinājuma piemērošanai. Proti, vai Civilprocesa likuma (CPL) 139. panta, kas regulē nodrošinājuma piemērošanu pirms prasības celšanas tiesā, pirmajā daļā uzskaitītie nodrošinājuma piemērošanas pamati var būt pamats nodrošinājuma piemērošanai arī gadījumā, ja jautājums par nodrošinājuma līdzekļa piemērošanu ir izskatāms jau pēc tam, kad prasības pieteikums ir iesniegts tiesā.

Savukārt tagad, jau kā praktizējošs jurists, raksta autors arī praksē ir saskāries ar situāciju prasības nodrošinājuma piemērošanā, ko, protams, subjektīvi varētu raksturot ar nenoteiktību un konsekvences trūkumu. Tomēr līdzīgu neizpratni ir pauduši arī citi juristi, tostarp pieredzējuši advokāti.

Tādēļ šī raksta mērķis ir pievērsties kādam, pēc autora domām, ļoti specifiskam un, no jurisprudences skatu punkta raugoties, interesantam gadījumam. Proti, iespējams, ka līdz šim tiesu praksē valdošā neskaidrība attiecībā uz nodrošinājuma piemērošanas pamatu kādā atsevišķā lietā ir sekmējusi to, ka nodrošinājums ir piemērots, par pamatu ņemot apstākļus, kuri likumā nemaz nav paredzēti kā nodrošinājuma piemērošanas pamats. Savukārt tas varētu nozīmēt, ka tiesnesis ne tikai ir rīkojies pretēji CPL, bet arī iejaucies likumdevēja kompetencē.

2. Problēmjautājums

Tātad Rīgas apgabaltiesas lietvedībā esošās lietas Nr. C04210608 (C-2106/14) ietvaros prasītājs iesniedza tiesai pieteikumu par nodrošinājuma piemērošanu. Tiesa nolēma daļēji apmierināt prasītāja pieteikumu par prasības nodrošināšanu. Visa tiesas lēmuma teksta pieejamība noteikti aiztaupītu liekus lasītāju jautājumus vai pat pārpratumus, tomēr autors uzskata, ka tiesas lēmuma nodrošināt prasību pamatojums spilgti atspoguļots lēmuma fragmentā:

"Ņemot vērā prasībā minētos apstākļus, atzīstu, ka sprieduma izpilde šajā lietā varētu kļūt apgrūtināta vai pat neiespējama, tātad ir pamats prasības nodrošināšanai [lēmuma pamatojuma pirmais teikums – autora piezīme]. Tiesnese pievienojas Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta civillietu departamenta kopsēdes 2007. gada 5. aprīlī aptirinātajam tiesu prakses apkopojumā paustajam viedoklim, ka pietiekams pamats prasības nodrošināšanai ir pieteicēja uzskats, ka pastāv šaubas par iespējamā sprieduma izpildi [lēmuma pamatojuma otrais teikums – autora piezīme].