– Par kādiem jautājumiem darba grupā bija visvairāk strīdu vai domstarpību, gatavojot 4. maija Deklarācijas projektu?

– Atceroties to, kas notika pirms astoņpadsmit gadiem, ir jāatceras arī laiks no 1990. gada 18. marta līdz 4. maijam. Tās ir aptuveni kādas sešas nedēļas, kad tapa Neatkarības deklarācija.

Jāsaka, ka mēs ātri izstrādājām pamatkoncepciju, uz kuru vajadzēja balstīties Neatkarības deklarācijai. Viens no galvenajiem idejas autoriem tolaik bija Egils Levits, kurš dzīvoja Vācijā. Latvijā viņš tajā laikā bija mazpazīstams, mēs vairāk pazinām profesoru Dītrihu Andreju Lēberu, bet E. Levits esot bijis arī viens no viņa skolniekiem. Mums radās priekšstats, ka viņš ir gudrs cilvēks, ne tikai jurists, bet arī politologs. Līdz brīdim, kad viņš tika aizturēts un aizsūtīts atpakaļ uz Vāciju, mēs paspējām labi sadarboties. Kopīgi izstrādājām koncepciju, kas lielā mērā balstījās uz viņa priekšlikumiem par to, kādam ir jābūt Neatkarības deklarācijas saturam.

Valsts nepārtrauktības princips

Šīs koncepcijas pamatā bija valsts nepārtrauktības princips, proti, mēs paredzējām atjaunot neatkarīgo Latvijas valsti, ne kaut kādu citu, bet tieši to, kas bija pastāvējusi laikā no 1918. gada 18. novembra līdz 1940. gadam, kad, kā zināms, Latvija tika okupēta un anektēta PSRS sastāvā.

Ja man jāatbild uz jautājumu, par ko visvairāk tika diskutēts, izstrādājot Neatkarības deklarāciju, šis, bez šaubām, bija viens no tādiem jautājumiem. Mūsu darba grupa bez kavēšanās nonāca pie vienotas pozīcijas, un uz šiem pamatiem, par kuriem jau bijām vienojušies pirmajās dienās pēc 18. marta uzvaras Augstākās padomes vēlēšanās, mēs stingri stāvējām. Līdz 3. maijam, kad sanāca jaunievēlētā Augstākā padome, šo sešu nedēļu beigu posmā radās arī citas domas. Daži jaunievēlētie deputāti pauda viedokli, ka mēs taču nevaram tagad, pēc tik daudziem gadiem, atjaunot to Latvijas valsti, kas bija pastāvējusi līdz 1940. gadam, ka mums ir jāveido jauna valsts, jauna Latvija. Protams, demokrātiska, bet tā vairs nebūs tā. Šīs idejas netika pateiktas skaidri un gaiši, bet dažu deputātu rīcība tomēr bija tāda, kas lika domāt, ka viņi ir par citiem konceptuāliem pamatiem. Taču mēs stingri pastāvējām uz to, lai mūsu teorētiskie pamati netiktu sašķobīti. Beigu beigās arī tie pāris citādi domājošie cilvēki nobalsoja par mūsu valsts Neatkarības deklarāciju, kuras pamatā bija valsts nepārtrauktības doktrīna.

Pārejas periods

Tāds strīdīgs jautājums, bez šaubām, bija arī jautājums par pārejas periodu. Formulējums par pārejas periodu tika ietverts Deklarācijas 5. punktā. Es jau esmu iepriekš izteicies dažādās publikācijās par to, ka šī norma par pārejas periodu, kas bija ietverta Deklarācijas 5. punktā, faktiski bija Deklarācijas svešķermenis, kas tur neiederējās. Tomēr vairākums Latvijas Tautas frontes frakcijā uzskatīja, ka šāda norma ir vajadzīga vismaz kādu laiku, jo tā it kā mazināja to saspringumu, to situāciju, kāda bija radusies starp pasludināto Latvijas neatkarību, tās aizstāvjiem, no vienas puses, un Maskavu, no otras puses. Ja mēs salīdzinām, kā 1990. gada pavasarī ritēja notikumi katrā no trim Baltijas valstīm, tad Lietuva bija pirmā, kas jau 11. martā pieņēma savu aktu par Lietuvas valsts atjaunošanu. Viņiem neatkarības atjaunošanas aktā tāda satura norma nebija ietverta, jo nekādu pārejas periodu akts neparedzēja, un viņi pasludināja neatkarīgo Lietuvas valsti. Igauņi šajā ziņā tomēr bija piesardzīgāki. Kad 30. martā Igaunija pieņēma savu lēmumu par valsts statusu, viņi tādu pārejas periodu bija paredzējuši. Kā jau latvieši, allaž tādi piesardzīgi būdami, arī vairākums no mums tomēr atbalstīja šādu pozīciju un uzskatīja, ka mums nav vajadzīgas liekas klapatas, kuras draudēja Lietuvai – dažādas sankcijas no PSRS puses, ekonomiskais ielenkums, blokāde. Kaut gan arī pēc tam, kad Augstākā padome pieņēma Deklarāciju ar visu 5. punktu, vienalga "dabūjām pa ādu" no Maskavas. Mihails Gorbačovs tobrīd stingri nostājās pret mūsu Neatkarības deklarāciju, jo tā neatbilstot PSRS Konstitūcijai un esot nelikumīga.

Man nāk prātā salīdzinājums: ja mēs pakļautos Maskavas spiedienam, tad tikai apliecinātu likumsakarību, ka neviena revolūcija, ja tā juridiski ņemam, nav notikusi likumīgi. Laikā, kad notiek revolūcijas, tās organizētāji un dalībnieki pastāvošās iekārtas likumību neliek pirmajā vietā, jo citādi jau neko nevar panākt.

Neatkarības deklarācijas 5. punkts par pārejas periodu – tas bija strīdus ābols, un tolaik daudzi radikālāk noskaņoti deputāti jau pašā sākumā uzstājās pret šo 5. punktu. Laikam galu galā nevajadzēja Neatkarības deklarācijā šo 5. punktu vispār ietvert. Paldies Dievam, mūsu liktenis bija tāds, ka jau 1991. gada augustā mēs varējām pieņemt konstitucionālo likumu "Par Latvijas valstisko statusu", un, kā zināms, šis konstitucionālais likums arī likvidēja 5. punktu, pārvelkot tam treknu svītru. Bet tā ir tāda patīkama sakritība. Būtu labāk, ja jau no paša sākuma būtu jādzīvo bez 5. punkta, kas pat Neatkarības deklarācijas ietvaros radīja pretrunu ar 1922. gada Satversmes 1. pantu.

Likums, manifests vai deklarācija

Lai cik tas arī liktos kuriozi, diezgan lieli strīdi notika pašās beigās, kad Deklarācijas saturs jau bija izstrādāts, par šīs Deklarācijas nosaukumu. Divas deklarācijas jau bija pieņemtas pirms tam – 1989. gada 28. jūlija "Deklarācija par Latvijas valsts suverenitāti" un 1990. gada 15. februārī vēl viena līdzīga satura deklarācija – "Deklarācija jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību". Tās abas bija stipri ierobežotākas nekā 4. maija Deklarācija, tās pat nevar salīdzināt. Mēs sapratām, ka šo deklarāciju trijotni vajadzētu pabeigt ar 4. maija aktu, bet kā to nosaukt? Diezgan daudzi iebilda pret to, ka tā atkal būs tikai deklarācija. Visi saprata, ka šim aktam ir jābūt tādam, kuram ir paliekoša vērtība un nozīme Latvijas vēsturē, un tas iezīmēs pagrieziena punktu mūsu Latvijas likteņgaitās. Akta nosaukumam, kā daudzi uzskatīja, arī bija jābūt grandiozākam. Tāpēc parādījās visādi mēģinājumi padarīt šo deklarācijas nosaukumu tādu kā varenāku. Parādījās tādi termini kā "konstitucionālais likums", "akts" vai vienkārši "likums", "lēmums". Viens no pēdējiem variantiem bija "manifests". Manifests diezgan labi skan. Beigu beigās tomēr virsroku guva ierastais termins "deklarācija". Taisnība bija tiem, kas teica, ka nevaram mākslīgi izgudrot jaunu nosaukumu, jo saturiski šis akts faktiski bija deklarācija. Tāpēc palikām pie ierastā varianta – deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu".

Tādi bija tie strīdīgākie punkti, un pats būtiskākais bija par valsts nepārtrauktības doktrīnu. Tur nu gan nevarēja ļodzīties. Un, man jāsaka, gods kam gods – mēs šīs pozīcijas stingri noturējām.

Deklarācijas vieta tiesību sistēmā

– Kāda bija iecerēta 4. maija Deklarācijas vieta Latvijas tiesību sistēmā? Vai tajā laikā darba grupā tika diskutēts par Deklarācijas konstitucionālo rangu? Kā jūs vērtējat Satversmes tiesas spriedumā pausto viedokli, ka 4. maija Deklarācija šobrīd ir daļēji spēkā kā konstitucionāla ranga akts?

– Pirms intervijas vēl pārlasīju Satversmes tiesas spriedumu, un es to šajā jautājumā gribētu atbalstīt. Satversmes tiesas spriedums, manā uztverē, ir solis uz priekšu konstitucionālo tiesību jomā un arī šīs tiesību nozares zinātnes jomā.

Kaut gan – laikā, kad tika izstrādāts Deklarācijas teksts, mēs nerunājām par tādām lietām. Mēs, varētu teikt, neapzināti cerējām, ka šai Deklarācijai būs paliekoša nozīme. Cik ilgi, cik lielā mērā – to mēs nezinājām.

Varu atkārtoti apliecināt, ka mēs par tām lietām toreiz nerunājām. Tas nebija mūsu uzdevums. Mūsu uzdevums bija panākt reālu Latvijas neatkarību. Lielā mērā varētu piekrist tam, kas ir izteikts Satversmes tiesas spriedumā. Es domāju, ka 4. maija Deklarācija ir konstitucionāls akts, kas iezīmē šo būtisko pagriezienu Latvijas likteņos. Man liekas, ka šajā spriedumā ir pausts tāds viedoklis, kam es arī varētu pievienoties.

Tagad šis jautājums tiek ļoti teoretizēts un laikam tas ir īstais brīdis, kad to varam darīt. Toreiz bija jārīkojas praktiski. Mēs teorijas bijām nolikuši malā, mēs gribējām panākt rezultātu. Tas bija mūsu galvenais uzdevums.

Abrenes jautājums 4. maijā

– Ja mēs runājam par Satversmes tiesas spriedumu, nākamais strīdus punkts tajā ir Deklarācijas 9. punkts par sarunām ar Maskavu. Vai par Abrenes jautājumu un valsts robežu ar Krieviju darba grupā tika diskutēts? Kā jūs no šodienas perspektīvas vērtējat šo 4. maija Deklarācijas normu?

– Tas arī nebija jautājums, par kuru toreiz vajadzēja domāt. Egils Levits jau 1990. gada 20. martā bija sagatavojis Deklarācijas pirmo uzmetumu. Tajā aplūkoti dažādi jautājumi, un viens no tiem ir par teritoriju. Viņš raksta: "Abrenes jautājums juridiski paliek atklāts." Par to mēs pašlaik nerunājam. "[..] juridiski paliek atklāts, bet pašreizējā situācijā nebūtu politiski aktualizējams." Nevar gribēt visu uzreiz! Ja mēs tūlīt prasītu arī Abreni, tad nedabūtu Latvijas neatkarību. Viss jādara kaut kādā secībā. Vispirms tie svarīgākie jautājumi jāizlemj, jāpanāk to īstenošana, un tikai tad var runāt par detaļām. Manā izpratnē, Abrene ir detaļa, par kuru toreiz nerunāja un arī nevajadzēja runāt.

Tomēr mēs Abrenes jautājumu nebijām aizmirsuši. 1992. gadā Augstākā padome pieņēma lēmumu par Abreni, un pat vēl 1996. gadā Saeimas pieņemtajā Deklarācijā par Latvijas okupāciju mēs pieminējām Abreni. Pie tam tādā kontekstā, kādā to noteica 1920. gada 11. augusta Miera līgums starp Latviju un Krieviju. Proti, mēs uzskatījām, ka Abrene pieder Latvijai.

Neatkarība uz mūžīgiem laikiem

Neatkarības deklarācijas 9. punkts ir viens no centrālajiem jautājumiem Kristīnes Krūmas atsevišķajās domās par Satversmes tiesas spriedumu. Tad, kad mēs balstījāmies uz 1920. gada 11. augusta Miera līgumu, mēs to, protams, uztvērām kopumā – arī Abrenes jautājumu, kas tur bija skarts, bet galvenais, kas mums tolaik patika, bija šis neatkarības atzīšanas jautājums. Miera līgumā bija noteikta Latvijas neatkarība uz mūžīgiem laikiem. Kad agrāk man Latvijas tiesību vēstures kursā ar studentiem bija jārunā par šo jautājumu, es tā sarkastiski gandrīz vienmēr atzīmēju, ka šie mūžīgie laiki vilkās tikai divdesmit gadu garumā līdz 1940. gadam. Tad tie mūžīgie laiki bija pagājuši.

Ne tikai Padomju Krievija, bet arī PSRS 1932. gadā noslēgtajā līgumā ar Latviju atzina Latvijas neatkarību. Šis līgums balstījās uz 1920. gada 11. augusta Miera līgumu. Tikai vēlāk padomju puse no tā novērsās, apgalvojot, ka Miera līgums nav spēkā.

Mēs par šo 9. punktu domājām tikai aspektā, kas mūs visvairāk interesēja, – Latvijas neatkarības aspektā. Te jau K. Krūma un Satversmes tiesa kopumā ir izanalizējusi dažādas detaļas, bet tolaik mēs tik tālu neaizdomājāmies.

Deklarācijas īstenošana

– Cik apzināta bija izvēle par Latvijas valsts turpināšanos? Vai tajā laikā jau tika domāts, kā Latvijas valsts neatkarības atjaunošana skars citas sabiedrības dzīves jomas?

– Es domāju, ka šis lēmums bija apzināts. Atjaunot Latvijas Republiku tādu, kāda tā bija. Daudzas pazīmes liecina, ka tā ir bijis darīts. Ir atjaunota Satversme, arī viens otrs cits likums, kaut vai 1937. gada Civillikums. Lēmums atjaunot valsts neatkarību bija apzināts, tāpēc arī mēs tik stingri stāvējām šajās pozīcijās.

Teritorijas jautājumam, runājot arī par Abreni, mēs īpašu uzmanību neveltījām. Par pilsonību mēs arī sākām spriest jau pēc neatkarības atjaunošanas. Kaut gan šis pilsonības jautājums toreiz bija ļoti aktuāls, jo pastāvēja arī Pilsoņu komitejas. Pilsoņu komitejām juridiski bija skaidra un tīra pozīcija, cits jautājums – kā to praktiski varēja realizēt. Mēs negājām dziļumā par šiem jautājumiem. Deklarācijas 8. punktā gan ir drusciņ par to runāts – tur ir pausta apņemšanās "garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskajām cilvēktiesību normām". Tas nu mums tolaik bija skaidrs, ka cilvēktiesības ir jādod arī šiem cilvēkiem. Bet kā būs ar pilsonību? Es personiski tajā laikā domāju, ka varbūt varēja tikt atjaunots 1919. gada Pavalstniecības likums. Tomēr dzīve aizgāja citu ceļu.

Tā ka tādi aizmetņi par šiem jautājumiem tika ielikti arī Neatkarības deklarācijā, bet mēs negājām dziļumā. Atceraties, cik ilgi grūtās diskusijās tapa Pilsonības likums? Ļoti grūti tapa. Taču pirms 1990. gada 4. maija nevajadzēja aizņemt laiku un cilvēku domāšanu ar šiem jautājumiem. Tie varēja būt ļoti būtiski un lieli jautājumi paši par sevi, tomēr neatkarība bija pirmajā vietā.

– Vai 4. maija Deklarācijā ietvertās idejas ir īstenotas?

– 4. maija Deklarācija lielā mērā ir īstenota. Protams, ir tādas lietas, kas tika atrisinātas citādi, bet visu jau nevarēja paredzēt. Piemēram, 6. punkta otrajā daļā bija paredzēta konstitucionālās tiesas izveidošana. Bet ar konstitucionālās tiesas izveidošanu negāja uz priekšu tik raiti, kā mēs bijām domājuši. Satversmes tiesu izveidoja krietni vēlāk.

Arī jautājums par Satversmi. Nevarējām paredzēt, ka pēc gada notiks augusta pučs un ka mēs iegūsim īsteno de facto neatkarību. Ne tikai četri Satversmes panti vien, ko Neatkarības deklarācija no Satversmes bija paņēmusi, būs spēkā, bet ka Satversme pilnā mērā stāsies spēkā. Nepiepildījās ideja, ka ir vajadzīga pārejas laika konstitūcija. Tāda darba grupa tika izveidota, un darbs tika uzsākts, bet virsroku ņēma doma par veco labo Satversmi, ka tā ir jāatjauno pilnā apjomā. Tad, kad 1993. gadā sanāca jaunievēlētā Saeima, to arī atjaunoja.

Ne tikai Deklarācijas rezolutīvā daļa, bet arī ievaddaļa jeb preambula ir tīra patiesība. Preambula bija viena no Neatkarības deklarācijas sastāvdaļām, pret ko ārkārtīgi nikni uzstājās tie deputāti, kas nepiedalījās balsošanā par Neatkarības deklarāciju.

Es domāju, ka Neatkarības deklarācija netiks aizmirsta. Vismaz konstitucionālo tiesību zinātnes ietvaros tas ir viens no tādiem avotiem, kuram nevar tā vienkārši atmest ar roku un paiet garām, sakot: toreiz pieņēma – nu un tad, viss notika citādi. Jā, arī šī Deklarācija nebija spējīga simtprocentīgi pateikt, kā Latvija tālāk attīstīsies. Varbūt tāds arī nebija mērķis. Mērķis bija pasludināt Latvijas neatkarību, un tad jau, balstoties uz šo Deklarāciju, mēs arī piedzīvojām dienu, kad Latvijas Republika tiešām kļuva arī faktiski neatkarīga.