I. Ievads

Ikviena valsts saskaras ar ārvalstu vēstniecību iesaisti civiltiesiskās attiecībās, kas var nonākt un atsevišķos gadījumos arī Latvijā ir nonākušas pie civiltiesiska strīda. Šādos gadījumos pirmais un vissvarīgākais jautājums vienmēr ir: vai Latvijas tiesām ir jurisdikcija pār šādiem strīdiem un vai tās bauda valsts imunitāti.

Ārvalstu vēstniecību imunitāte nepastāv pati par sevi. Ārvalstu vēstniecību imunitāte nozīmē valsts imunitāti, kas tiek attiecināta uz vēstniecībām kā uz valsts suverēno varu pārstāvošu institūciju. Lai arī vēstniecību statusu nosaka 1961. gada Vīnes konvencija par diplomātiskajām attiecībām, tomēr tā regulē vēstniecības imunitātes jautājumus tikai tiktāl, ciktāl pašā konvencijā tas ir noteikts. Imunitāte pret uzņemošās valsts civiltiesisko jurisdikciju Vīnes konvencijā par diplomātiskajām attiecībām netiek regulēta, līdz ar to šajā jautājumā uz vēstniecībām attiecināmi valsts imunitātes nosacījumi.

Ārvalstu vēstniecību imunitāte ir aktuāls jautājums gan tāpēc, ka tiesās parādījušās pirmās prasības pret ārvalstu vēstniecībām Latvijā, gan arī tāpēc, ka ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē valsts imunitātes izpratne vēl joprojām attīstās un vienots viedoklis nav nostabilizējies.

Laika gaitā blakus absolūtās valsts imunitātes doktrīnai ir izveidojusies un arvien lielāku lomu iegūst ierobežotās valsts imunitātes doktrīna, tādējādi nereti izveidojoties abu doktrīnu sadursmei. Turklāt pavisam maz par valsts imunitāti līdz šim runāts Latvijā,¹ kaut arī Eiropā šis jautājums aktualizēts jau kopš 20. gs. septiņdesmito gadu sākuma, un kopš tā laika sekojuši daudzi pētījumi šajā jomā, īpaši anglosakšu tiesību valstīs. Šim jautājumam pievērsusies lēdija H. Foksa (H. Fox), prof. G. Hafners² (G. Hafner), prof. S. Sučaritkuls³ (S. Sucharitkul), K. Šrērers (C. Schreurer) un daudzi citi.

Arī skopā Latvijas tiesu prakse, kas minēta šajā rakstā, liecina, ka ir nepieciešami pētījumi par valsts imunitāti un ir jāveicina izpratne par valsts imunitāti un tās atšķirību no diplomātiskās imunitātes, to dažādajiem piemērošanas kritērijiem.

Šī raksta sākumā aplūkots valsts imunitātes jēdziena saturs, tā objekts un piemērošanas nosacījumi, vēsturiskā attīstība un attīstības tendences mūsdienās, abas valsts imunitātes doktrīnas, to mijiedarbība. Apskatīta atšķirība starp diplomātisko un valsts imunitāti, kas tikai šķietami risina vienu un to pašu jautājumu loku.

Sīkāk izpētīti tie civiltiesiskie strīdi, kuros var tikt iesaistītas ārvalstu vēstniecības un valsts imunitātes piemērošanas prakse šādos gadījumos, kā arī noslēgumā doti ierosinājumi Latvijas iespējamai nostājai attiecībā uz ārvalstu vēstniecību imunitāti Latvijā.

Valsts imunitāte nav jauns jēdziens, taču tā satura interpretācija turpina attīstīties. Tikai 2004. gada 2. decembrī tika pieņemta ilgus gadus tapusī ANO Konvencija par valstu un to īpašuma imunitāti no jurisdikcijas (turpmāk – ANO Konvencija), tādējādi liekot zaudēt aktualitāti 1972. gada Eiropas Padomes Konvencijai par valsts imunitāti (turpmāk – EP Konvencija). Par to liecina arī EP Konvencijas dalībvalstu vienošanās par šīs konvencijas denonsēšanu un lielākās daļas EP Konvencijas dalībvalstu izteiktā apņemšanās pievienoties ANO Konvencijai.⁴ Tomēr šajā rakstā apskatīti abu konvenciju nosacījumi, jo tieši EP Konvencija bija pirmais solis valsts imunitātes tiesību kodifikācijā un progresīvā attīstībā. Tieši uz tās pamata izveidojās daudzi nacionālie tiesību akti, kas vēlāk kalpoja par pamatu ANO Konvencijas izstrādei.

Taču vēl joprojām valstīm nav un, visticamāk, pārskatāmā nākotnē arī nebūs vienotas izpratnes par to, kādos gadījumos valsts imunitāte būtu jāpiemēro un kādos no tās jāatsakās. Daļa valstu ir pievienojušās kādai no starptautiskajām konvencijām par valsts imunitāti, vairākas pieņēmušas pašas savus nacionālos tiesību aktus par valsts imunitāti, citas seko kādai no doktrīnām valsts imunitātes interpretācijā, nenoformulējot to tiesību normās. Un vēl joprojām ir valstis, kurām nav savas oficiālas nostājas šajā jautājumā un valsts imunitātes jautājumi tiek risināti katrā atsevišķā gadījumā, ņemot vērā starptautiskās vai nacionālās prakses piemērus. Tādēļ šajā rakstā neatsverams informācijas avots par valsts imunitātes piemērošanu ir valstu prakse. Konvencijas kalpo par valsts imunitātes izpratnes teorētisko pamatu un atskaites punktu.

Savas nostājas valsts imunitātes piemērošanā trūkst arī Latvijai. Ārvalstu vēstniecību iesaiste civiltiesiskās attiecībās uzņemošajā valstī ir ikdiena un neizbēgamība, tādēļ Latvijai ir jāformulē noteikta nostāja valsts imunitātes jautājuma izpratnē, lai arī ārvalstu vēstniecībām būtu skaidri šo attiecību noteikumi.

Svarīgi ir izpētīt esošos starptautiskos dokumentus un valstu praksi, lai atrastu to pieeju valsts imunitātes interpretācijai, kas būtu vispiemērotākā Latvijai: pievienoties starptautiskai konvencijai par šo jautājumu, veikt izmaiņas nacionālajos tiesību aktos vai citādi izstrādāt savu atsevišķu oficiālu šī jautājuma interpretāciju.