Latvijā 1933. gada Sodu likums noteica, ka juridiskās personas krimināllietās atbild tās fiziskās personas, kuras konkrēto noziedzīgo nodarījumu izdarījušas kā attiecīgas juridiskās personas pārstāvji vai viņas uzdevumā, vai dienestā, kā arī visi viņu līdzdalībnieki. Šāds regulējums attiecībā uz juridiskajām personām saglabājās arī turpmāk un Krimināllikuma 12. pantā transformēts minētais Sodu likuma pants.

Tomēr arvien vairāk starptautiskajos tiesību aktos parādās norādes, ka valstīm jānodrošina efektīvu, samērīgu un preventīvu sodu piemērošana. Tai skaitā jānodrošina, ka šādi sodi tiek piemēroti arī juridiskajām personām, ne tikai fiziskajām. Kopš Krimināllikuma grozījumiem, kas paredzēja piespiedu ietekmēšanas līdzekļus juridiskajām personām, ir pagājuši nedaudz vairāk nekā divi gadi, un autore uzskata, ka tas ir piemērots laiks, lai varētu vērtēt šo grozījumu darbību praksē.

Pagaidām izklāsts par juridiskajām personām piemērojamiem piespiedu ietekmēšanas līdzekļiem ir teorētisks, jo Latvijā praksē vēl nav neviena tiesas sprieduma, kurā juridiskai personai uzliktu piespiedu ietekmēšanas līdzekli. Iespējams, šāda situācija radusies, jo procesa virzītājiem nav īsti skaidra kārtība, kādā šāds process jāuzsāk un jānoved līdz taisnīgam situācijas noregulējumam. Varētu jau, protams, uzskatīt, ka prakses neesamība norāda uz Latvijas uzņēmumu (to plašākā izpratnē) apzinīgo darbību, nepārkāpjot Krimināllikuma normas. Tomēr, pēc autores domām, šāds uzskats ir nepamatoti optimistisks. Iespējams, kāds kriminālprocess par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu juridiskai personai jau ir uzsākts, tikai pagaidām vēl nav tiesas sprieduma. Vismaz nav oficiālu datu par šādu spriedumu esamību.

Subjekts

Krimināllikumā netiek sniegta juridiskās personas definīcija un, iespējams, šādu definīciju vajadzētu noteikt. Varētu teikt, ka nav skaidrs subjekts, uz ko tā attiecas, līdz ar to nav skaidrs, kuros gadījumos šīs normas būtu piemērojamas un kuros ne. Tomēr nav pamata uzskatīt, ka šādas definīcijas neesamība ir iemesls, lai vispār nepiemērotu piespiedu ietekmēšanas līdzekļus. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss arī paredz juridisko personu atbildību un nosaka tām piemērojamos sodus. Un arī šajā likumā nav sniegta juridiskās personas definīcija. Ievērojot minēto, jāsecina, ka definīcijas neesamība nevar kalpot par argumentu normu nepiemērošanai. Vēl jo vairāk, Krimināllikums nav tas tiesību akts, kurā nosakāma juridiskās personas definīcija.

Tomēr attiecībā uz subjektu pastāv kāds cits problēmjautājums. Krimināllikuma 70.¹ pants noteic, ka juridiskajai personai piemērojamie piespiedu ietekmēšanas līdzekļi neattiecas uz valsti, pašvaldībām un citām publisko tiesību juridiskajām personām. Tātad subjektu loks tiek sašaurināts. Nebūtu loģiski, ja valsts vērstos pati pret sevi un, piemēram, uzliktu sev naudas sodu. Tālāk rakstā redzēsim, ka šāds ierobežojums attiecībā uz juridiskajām personām pastāv visās valstīs.

Slovākijas Republika, izstrādājot grozījumus saistībā ar juridisko personu kriminālatbildību, savos nacionālajos tiesību aktos ir lūgusi Eiropas Centrālajai bankai sniegt atzinumu par to, vai Národná banka Slovenska (Slovākijas Nacionālā banka) ir izslēdzama no to subjektu loka, uz kuriem attiecas juridisko personu kriminālatbildība.¹ Atbilstoši Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 105. panta 4. punktam Eiropas Centrālā banka šādu atzinumu sniedza. Tajā tika norādīts: tāpat kā Slovākijas valsts un Slovākijas valsts iestādes, arī Slovākijas Nacionālā banka nav to subjektu lokā, kas pakļauti juridisko personu kriminālatbildībai. Arī Eiropas Centrālā banka atzīst, ka nav pamatoti paredzēt, ka valsts pati sev var piemērot sodu.

Tā kā nav pamatoti paredzēt, ka valsts pati sev var piemērot piespiedu ietekmēšanas līdzekli, neskaidrības rodas ar kapitālsabiedrību. Kapitālsabiedrība atbilstoši Komerclikuma 134. pantam ir komercsabiedrība, kuras pamatkapitāls sastāv no pamatkapitāla daļu vai akciju nominālvērtību kopsummas. Pamatkapitāla daļas vai akcijas var piederēt arī valstij. Tieši tādēļ ir izstrādāts speciāls likums "Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām". Atbilstoši šī likuma 1. pantam pastāv valsts kapitālsabiedrības – kapitālsabiedrības, kurās visas kapitāla daļas vai balsstiesīgās akcijas pieder valstij, un pašvaldības kapitālsabiedrības – kapitālsabiedrības, kurās visas kapitāla daļas vai balsstiesīgās akcijas pieder pašvaldībai.

Saskaņā ar likuma "Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām" 1. pantu pastāv arī privātās kapitālsabiedrības –kapitālsabiedrības, kurās kapitāla daļas vai akcijas pieder:

• vairākām pašvaldībām,

• valstij un pašvaldībai,

• valstij vai pašvaldībai un citām personām (izņemot personāla akciju īpašniekus).

Kapitālsabiedrības ir privāto tiesību juridiskās personas. Tādēļ tās neatbilst Krimināllikuma 70.¹ pantā noteiktajam, ka juridiskajai personai piemērojamie piespiedu ietekmēšanas līdzekļi neattiecas uz valsti, pašvaldībām un citām publisko tiesību juridiskajām personām. Tādējādi valsts, piemērojot piespiedu ietekmēšanas līdzekli valsts kapitālsabiedrībai, pašvaldības kapitālsabiedrībai vai privātajai kapitālsabiedrībai, kurā kapitāla daļas vai akcijas pieder vairākām pašvaldībām vai valstij un pašvaldībai, piemēro šo līdzekli attiecībā pret sevi. Tomēr šai gadījumā jāņem vērā, ka saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 40. pantu, kas paredz iespēju atsevišķos gadījumos deleģēt pārvaldes uzdevumu privāto tiesību juridiskajai personai, kapitālsabiedrība pēc būtības kļūst par publisko tiesību subjektu. Kapitālsabiedrība pieder valstij vai pašvaldībai un rezultātā, piemērojot šīm kapitālsabiedrībām juridiskajām personām piemērojamos piespiedu ietekmēšanas līdzekļus, valsts vēršas pati pret sevi.

Līdzīgu viedokli jau 2004. gadā pauda S. Šimkus, piedaloties diskusijās par juridisko personu kriminālatbildības ieviešanas nepieciešamību.² Viņa norādīja, ka arī šādas kapitālsabiedrības uzskatāmas par publisko tiesību juridiskām personām, jo, piemērojot, piemēram, mantas konfiskāciju šādām kapitālsabiedrībām, valsts faktiski sodītu pati sevi.

Autore tam piekrīt un uzskata, ka līdz ar to arī uz valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām, kā arī uz privātajām kapitālsabiedrībām, kurās kapitāla daļas vai akcijas pieder vairākām pašvaldībām vai valstij un pašvaldībai, neattiecas juridiskajai personai piemērojamie piespiedu ietekmēšanas līdzekļi. Lai tas būtu skaidri noteikts, Krimināllikuma 70.¹ pants būtu jāpapildina ar norādi, ka juridiskajai personai piemērojamie piespiedu ietekmēšanas līdzekļi neattiecas uz valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām un privātajām kapitālsabiedrībām, kurās kapitāla daļas vai akcijas pieder vairākām pašvaldībām vai valstij un pašvaldībai.

Tajā pašā laikā atklāts paliek jautājums par kapitālsabiedrībām, kurās kapitāla daļas vai akcijas pieder valstij vai pašvaldībai un citām personām. Šai gadījumā situācijas var atšķirties, jo valstij nepieder visas kapitāla daļas vai akcijas. Valstij var piederēt gan 90%, gan 5% kapitāla daļu vai akciju. Šāda kapitālsabiedrība, no vienas puses, pilnībā atbilst privāto tiesību juridiskajai personai, kam piemērojami piespiedu ietekmēšanas līdzekļi, bet, no otras puses, atbilst publisko tiesību juridiskajai personai, kam piespiedu ietekmēšanas līdzekļi nav piemērojami.

Autore uzskata, ka viennozīmīgi šādus gadījumus Krimināllikumā nav iespējams paredzēt, tādēļ nepieciešams formulējums, kas dotu tiesību piemērotājam rīcības brīvību normu piemērošanā atbilstoši katram konkrētajam gadījumam. Ievērojot minēto, autore rosina papildināt Krimināllikuma 70.¹ pantu ar norādi, ka juridiskajai personai piemērojamie piespiedu ietekmēšanas līdzekļi neattiecas arī uz kapitālsabiedrībām, kurās kapitāla daļas vai akcijas pieder valstij vai pašvaldībai un citām personām, ciktāl tās pilda likumā noteiktajā kārtībā tai deleģētos vai ar pilnvarojumu nodotos valsts pārvaldes uzdevumus. Tas novērstu iespēju, ka valsts vēršas pati pret sevi, tajā pašā laikā neļaujot privāto tiesību subjektiem izvairīties no atbildības.

Kriminālatbildība par atkārtoti gada laikā izdarītu likumpārkāpumu

Atsevišķos Krimināllikuma pantos paredzēta atbildība, ja pārkāpums izdarīts gada laikā kopš administratīvā pārkāpuma izdarīšanas, kas, pārkāpējam zinot, likumā noteiktā kārtībā fiksēts.³ Saskaņā ar Krimināllikuma 23. panta piekto daļu atsevišķu (vienotu) noziedzīgu nodarījumu šā likuma sevišķajā daļā īpaši paredzētajos gadījumos veido atkārtoti gada laikā izdarīti tādi paši likumpārkāpumi, par kuriem kriminālatbildība iestājas tikai tad, ja pastāv to kopums, tas ir, ja konstatēts, ka šie likumpārkāpumi šajā laikā izdarīti ne mazāk kā divas reizes, un ja iepriekšējā reizē, pārkāpējam zinot, tie likumā noteiktajā kārtībā fiksēti. Kriminālatbildība iestājas tikai tad, ja noziedzīgu nodarījumu izdarījusi tā pati persona, kas izdarījusi administratīvo pārkāpumu. Šajā situācijā rodas neskaidrība attiecībā uz juridisko personu:

– vai nepieciešams konstatēt, ka tās pašas juridiskās personas interesēs kāda fiziskā persona ir izdarījusi pārkāpumu atkārtoti gada laikā;

– vai nepieciešams konstatēt, ka tās pašas juridiskās personas interesēs pārkāpumu atkārtoti gada laikā ir izdarījusi tā pati fiziskā persona.

Lai mēģinātu rast atbildi uz šo jautājumu, autore nolēma izpētīt kādu administratīvā pārkāpuma protokolu, lai redzētu, kā tie tiek sastādīti un vai pēc šāda protokola vispār ir iespējams konstatēt, ka atkārtoti gada laikā nodarījums izdarīts juridiskās personas interesēs.

Valsts ieņēmumu dienesta Zemgales reģionālās nodaļas Finanšu policijas pārvaldes vecākais izmeklētājs 2006. gada 10. oktobrī ir sastādījis administratīvā pārkāpuma protokolu, veicot pārbaudi (revīziju) un izskatot kāda kriminālprocesa materiālus. Protokols sastādīts par fiziskas personas P.S. izdarīto, proti, kāda SIA pievienotās vērtības nodokļa deklarācijās priekšnodoklī bija nepamatoti iekļauti darījumi un tādējādi izdarīts pārkāpums, par kuru atbildība paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 159. pantā "Izvairīšanās no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas". Kā jau minēts, administratīvā pārkāpuma protokolā kā pārkāpējs norādīta fiziska persona P.S., kas ir šī SIA valdes priekšsēdētājs.

2006. gada 1. novembrī Valsts ieņēmumu dienesta Zemgales reģionālajā iestādē pieņemts lēmums par lietvedības izbeigšanu. Lēmumā norādīts, ka pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 159. pantā minētā pārkāpuma pazīmēm saskaņā ar panta sankciju pie atbildības saucamas fiziskas personas vai juridiskas personas. Tā kā likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 10. pants piešķir tiesības Valsts ieņēmumu dienestā reģistrētai ar pievienotās vērtības nodokli apliekamai personai, uzskatāms, ka protokolā norādītā administratīvā pārkāpuma subjekts ir juridiskā persona – konkrētā SIA, kas ir pievienotās vērtības nodokļa maksātāja. Ievērojot minēto, lēmumā noteikts, ka lietvedība P.S. administratīvā pārkāpuma lietā pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 159. panta jāizbeidz, jo nav pārkāpuma sastāva (fiziskā persona P.S. nav minētā administratīvā pārkāpuma subjekts).

Diemžēl autorei nav pieejams lēmums, kurā šai SIA uzlikts sods. Tomēr no situācijas apraksta ir skaidri redzams, ka fiziskā persona P.S. juridiskās personas interesēs ir izdarījusi pārkāpumu, par ko paredzēta atbildība Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Par šādu nodarījumu atkārtoti gada laikā paredzēta atbildība Krimināllikumā, proti, Krimināllikuma 218. pantā "Izvairīšanās no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas".

Pieņemsim, ka vēlāk pieņemts lēmums par administratīvā soda uzlikšanu juridiskajai personai. Gada laikā tiek konstatēts, ka šī pati juridiskā persona atkal izdarījusi šādu pārkāpumu un atbildība iestājas saskaņā ar Krimināllikuma 218. pantu. Šajā situācijā noteikti tiks konstatēta fiziskā persona, kas nodarījumu juridiskās personas interesēs izdarījusi. Bet, tā kā lēmumā par administratīvā soda uzlikšanu sods uzlikts juridiskai, nevis fiziskai personai, nav noziedzīga nodarījuma sastāva – fiziskā persona nodarījumu nav izdarījusi atkārtoti gada laikā, viņa nav iepriekš sodīta saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu.

Ja Valsts ieņēmumu dienesta Zemgales reģionālā iestāde būtu pieņēmusi lēmumu uzlikt sodu fiziskajai personai P.S. un gada laikā šī pati persona izdarītu tādu pašu pārkāpumu, rastos jautājums, vai, saucot šo personu pie kriminālatbildības, juridiskajai personai būtu jāpiemēro piespiedu ietekmēšanas līdzeklis. Jo ir skaidrs, ka fiziskās personas rīcība ir veikta juridiskās personas interesēs. Skatoties no taisnīguma viedokļa, jāsecina, ka juridiskajai personai būtu jāpiemēro piespiedu ietekmēšanas līdzekļi, jo tie Krimināllikumā tika ieviesti tieši šādu situāciju regulēšanai. Tomēr neskaidrs paliek jautājums – kā iespējams konstatēt, ka arī pirmo pārkāpumu, par kuru fiziskajai personai uzlikts administratīvais sods, fiziskā persona izdarīja juridiskās personas interesēs, ja tas nav konstatēts lēmumā, ar kuru sods šai personai uzlikts. Vai pietiek ar to, ka tiek konstatēts, ka atkārtoti izdarītais nodarījums bijis juridiskās personas interesēs?

Šajā sakarā autore vēlas izklāstīt kādu administratīvā pārkāpuma lietu, kurā sods uzlikts juridiskai personai. Kāds SIA, kas nodarbojas ar zvejošanu, 2006. gada pārskatā par zveju norādījis, ka nozvejojis iedalīto mencu nozvejas limitu. Taču uzņēmums, kas no šī SIA iepircis mencas, uzrāda citu daudzumu iepirkto mencu, kas ir daudz lielāks. Ar lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā ir konstatēts, ka mencas nozvejas limits ir pārsniegts, un šim SIA uzlikts naudas sods saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 80. panta "Medību, zvejas un makšķerēšanas noteikumu pārkāpšana" trešo daļu.

Krimināllikuma 110. pants. "Patvaļīga zvejošana un ūdensdzīvnieku iegūšana" paredz kriminālatbildību, ja iepriekš izklāstītais nodarījums izdarīts atkārtoti gada laikā pēc administratīvā pārkāpuma izdarīšanas. Tomēr arī šajā administratīvā pārkāpuma lietā sods uzlikts juridiskajai personai un nav konstatēta fiziskā persona, kas tiesībpārkāpumu izdarījusi.

Šajā situācijā redzams, ka tiesībpārkāpums izdarīts, bet pirmajā mirklī noteikti nav skaidrs, kura fiziskā persona ir vainīga tiesībpārkāpuma izdarīšanā. Atšķirībā no iepriekš izklāstītā gadījuma, kad ir redzams, kura amatpersona parakstījusi deklarāciju, šajā situācijā būtu jāveic rūpīga juridiskās personas iekšējās struktūras izpēte, lai konstatētu, kura fiziskā persona ir atbildīga par nozvejas limitu ievērošanu. Un šāda "izmeklēšana" administratīvās lietas ietvaros netiek veikta.

Vēl neskaidrāka situācija rodas, ja ir pieņemts lēmums par administratīvā soda uzlikšanu fiziskai personai, bet faktiski fiziskā persona pārkāpumu izdarījusi juridiskās personas interesēs, un gada laikā kāda cita fiziskā persona izdara pārkāpumu šīs pašas juridiskās personas interesēs. Piemēram, pirmo nodarījumu izdarīja viens valdes loceklis, bet otro – cits. Pirmajā mirklī šķiet, ka atbilde skaidra – to nevar uzskatīt par nodarījumu, kas izdarīts atkārtoti gada laikā kopš administratīvā pārkāpuma izdarīšanas, jo vienu nodarījumu izdarījusi viena fiziskā persona, bet otru – cita. Tomēr, izpētot šo situāciju pēc būtības, redzams, ka abos gadījumos nodarījumi veikti juridiskās personas interesēs. Diskusijās par juridisko personu kriminālatbildību un juridiskajām personām piemērojamiem piespiedu līdzekļiem tika minēts, ka jāparedz sodu vai piespiedu līdzekļu uzlikšana juridiskajai personai, lai novērstu situācijas, kad patiesā labuma ieguvējs – juridiskā persona – netiek sodīts.

Ja attiecībā par izklāstīto situāciju uzskatām, ka nav noziedzīga nodarījuma sastāva, jo nodarījumu izdarījušas atšķirīgas fiziskās personas, tad šis ir veids, kā juridiskā persona var apzināti izvairīties no piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanas. Viena lieta, kad nodarījumus izdara dažādi valdes locekļi. Bet cita lieta, kad juridiskajā personā valdes locekļi vai jebkuras citas personas, kuras var izdarīt nodarījumu juridiskās personas interesēs, tiek apzināti mainītas. Tas nozīmētu, ka nekad nevarēs konstatēt, ka nodarījums izdarīts atkārtoti gada laikā, jo vienmēr to būs izdarījusi kāda cita fiziskā persona.

Tomēr jāatzīst, ka nebūtu tiesiski saukt pie kriminālatbildības fizisko personu par noziedzīgu nodarījumu, kura sastāva pazīme ir nodarījums, kas izdarīts atkārtoti gada laikā kopš administratīvā pārkāpuma izdarīšanas, ja fiziskā persona šo nodarījumu izdarījusi tikai vienu reizi.

Pēc autores domām, šajā situācijā mēs nonākam pie dilemmas, kad saduras tiesiskums ar taisnīgumu. Tā kā nav pieļaujams, ka taisnīgumu panāk ar prettiesiskiem līdzekļiem, var secināt: jākonstatē, ka tās pašas juridiskās personas interesēs pārkāpumu atkārtoti gada laikā ir izdarījusi tā pati fiziskā persona. Tādēļ šobrīd pastāv situācija, ka par tiem nodarījumiem, par kuriem atbildība paredzēta, ja tie izdarīti atkārtoti gada laikā pēc administratīvā pārkāpuma izdarīšanas, juridiskajai personai nevar piemērot piespiedu ietekmēšanas līdzekli.

Ievērojot iepriekš izklāstīto, būtu apsverama atteikšanās no kriminālatbildības paredzēšanas, ja nodarījums izdarīts atkārtoti gada laikā pēc administratīvā pārkāpuma izdarīšanas, Krimināllikumā paredzot atbildību par nodarījumiem, kas rada kaitējumu noteiktām valsts, sabiedrības, atsevišķu cilvēku grupu un indivīdu interesēm, kas ir īpaši aizsargājamas, bet pārējos pārkāpumus atstāt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa ziņā. Šāda reforma varētu tikt veikta, pārskatot Krimināllikuma normas kopā ar jauno likumprojektu "Administratīvo sodu likums", kas šobrīd atrodas izstrādes stadijā Tieslietu ministrijā. Tomēr atteikšanās no atbildības paredzēšanas Krimināllikumā, ja nodarījums izdarīts atkārtoti gada laikā pēc administratīvā pārkāpuma izdarīšanas, pozitīvo un negatīvo aspektu izvērtēšana ir konceptuāli izlemjams jautājums un ir atsevišķa pētījuma vērts.

Piespiedu ietekmēšanas līdzekļa – tiesību ierobežošanas – praktiskā piemērošana

Likums "Par uzņēmējdarbību", kas bija spēkā līdz 2000. gada 4. maijam, kad spēkā stājās Komerclikums, noteica, ka uzņēmējdarbība ir ilgstoša vai sistemātiska ekonomiskā darbība un kapitāla ieguldīšana, kas vērsta uz preču ražošanu, realizāciju, darbu izpildi, tirdzniecību, pakalpojumu sniegšanu nolūkā iegūt peļņu. Uzņēmums ir uzņēmēja īpašuma daļa, kas nodalīta uzņēmējdarbības veikšanai kā vienota materiālo un nemateriālo elementu kopība. Uzņēmumiem var būt juridiskas personas statuss. Uzņēmums jāreģistrē Uzņēmumu reģistrā.

Šobrīd spēkā esošais Komerclikums noteic, ka komersants ir komercreģistrā ierakstīta fiziskā persona (individuālais komersants) vai komercsabiedrība (personālsabiedrība un kapitālsabiedrība). Komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants. Komercdarbība ir viens no uzņēmējdarbības veidiem.

Saimnieciskā darbība ir jebkura sistemātiska, patstāvīga darbība par atlīdzību. Ja komersants ir ierakstīts komercreģistrā, nav pieļaujams, ka saimnieciskā darbība, kas veikta, izmantojot komercreģistrā ierakstīto firmu, nav komercdarbība. Uzņēmums ir organizatoriski saimnieciska vienība. Uzņēmumā ietilpst komersantam piederošas ķermeniskas un bezķermeniskas lietas, kā arī citi saimnieciski labumi (vērtības), kurus komersants izmanto komercdarbības veikšanai.

Komerclikuma spēkā stāšanās kārtības likuma 4. pants noteic, ka ar terminu "uzņēmējdarbība" saprot terminu "komercdarbība", ja no tiesību normas satura neizriet, ka ar terminu "uzņēmējdarbība" saprotama cita saimnieciskā darbība. Ja citā normatīvajā aktā ir lietots termins "uzņēmums" un no šā akta terminu skaidrojuma vai normas jēgas izriet, ka šis normatīvais akts (tiesību norma) attiecināms uz uzņēmumu kā tiesību subjektu, Komerclikuma noteikumus par uzņēmumu nepiemēro.

Uzņēmumu reģistra pārstāvji norāda, ka, stājoties spēkā Komerclikumam, ir mainījusies izpratne par uzņēmumu, kāds tas tika saprasts likumā "Par uzņēmējdarbību", un nav viena termina, ar ko varētu aizstāt līdz šim Krimināllikumā lietoto terminoloģiju.

Teorētiski pastāv vairāki iespējamie risinājuma varianti.

1. Aizstāt vārdu "uzņēmums" ar vārdu "komersants".

Saskaņā ar Komerclikuma 1. pantu komersants ir komercreģistrā ierakstīta fiziskā persona (individuālais komersants) vai komercsabiedrība (personālsabiedrība un kapitālsabiedrība). Individuālais komersants pēc sava tiesiskā statusa ir fiziska persona, kapitālsabiedrība – juridiska persona, savukārt personālsabiedrība – tiesībspējīga personu apvienība, kurai nav juridiskas personas statusa.

Aizstājot vārdu "uzņēmums" ar vārdu "komersants", piemēram, Krimināllikuma 44. panta otrajā daļā, tiks noteikts tiesību ierobežojums ieņemt noteiktus amatus komersantos. Kā minēts iepriekš, komersants pēc sava tiesiskā statusa var būt arī fiziska persona, un nav iespējams, ka persona varētu ieņemt amatu individuālajā komersantā.

2. Aizstāt vārdu "uzņēmējdarbība" ar vārdu "komercdarbība".

Komercdarbība ir tikai viens no uzņēmējdarbības veidiem. Saskaņā ar Komerclikuma 1. panta otro daļu tā ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants. No minētā izriet, ka komercdarbību ir tiesīgi veikt vienīgi komersanti un citu personu (piemēram, individuālā darba veicēju, zemnieku, zvejnieku) veiktā saimnieciskā darbība ar šo terminu netiek saprasta. Krimināllikumā aizstājot vārdu "uzņēmējdarbība" ar vārdu "komercdarbība", būtiski tiktu sašaurināts personu loks, uz kuru noteiktas Krimināllikuma normas var attiecināt. Piemēram, ja Krimināllikuma 203. panta sankcijā tiktu noteikts, ka personai ir atņemtas tiesības veikt zināma veida komercdarbību, no tā izrietētu, ka persona nav tiesīga darboties kā komersants, bet ir tiesīga veikt saimniecisko darbību, piemēram, individuālā darba veicēja statusā.

3. Aizstāt vārdu "uzņēmējdarbība" ar vārdiem "saimnieciskā darbība ar nolūku gūt peļņu".

Šādi tiktu ierobežots personu loks, neaptverot tos saimnieciskās darbības veicējus, kas darbojas par atlīdzību, bet bez nolūka gūt peļņu. Tomēr šajā gadījumā joprojām ir aktuāls jautājums par termina "uzņēmums" aizstāšanu. Termins "saimnieciskās darbības ar nolūku gūt peļņu veicējs" arī nav īpaši veiksmīgs, turklāt paliek aktuāla iepriekš minētā problēma ar pantiem, kur nepieciešams aizstāt vārdu "uzņēmumā", jo tas būtu aizstājams ar vārdiem "saimnieciskās darbības ar nolūku gūt peļņu veicējā".

4. Atstāt Krimināllikumā terminus "uzņēmējdarbība" un "uzņēmums" to pašreizējā redakcijā, neko negrozot. Šāds viedoklis tiek pamatots ar to, ka pašlaik komerctiesību jomā notiek pārmaiņas un izpratne par katru no terminiem tikai veidojas. Komerctiesībās notiek lielas pārmaiņas gan terminu definēšanā, gan saimnieciskās darbības regulēšanā. Nav iespējams konkrēti definēt terminu "uzņēmējdarbība", lai tas pilnībā atbilstu šī termina izpratnei Krimināllikuma spēkā stāšanās laikā, un pastāv iespēja, ka personu loks, uz kuriem šis termins tika attiecināts, mainās. Turklāt praktiķi norāda, ka problēmas ar pašreizējo regulējumu nerodas.

Autore uzskata, ka tomēr būtu lietderīgi izdarīt grozījumus Krimināllikumā, lai precīzi noteiktu, kāda terminoloģija lietojama. Tajā pašā laikā autore rosina neizdarīt grozījumus visos pantos, kur minēts vārds "uzņēmējdarbība", bet tikai papildināt Krimināllikumu ar normu, kas noteiktu, ka, Krimināllikuma izpratnē, termins "uzņēmējdarbība" ir saimnieciskā darbība ar nolūku gūt peļņu. Tomēr šis jautājums ir plašākas diskusijas vērts, jo šādas normas ietveršana ir rūpīgi jāizvērtē un ir jābūt skaidrai nostājai par to, kur tieši Krimināllikumā šāda norma būtu ietverama.

¹ Opinion of the European Central Bank of 16 November 2005 at the request of the Ministry of Justice of the Slovak Republic on a draft law on criminal liability of legal persons and on amendments to certain laws (CON/2005/47). Pieejams: http://www.ecb.int/ecb/legal/pdf/en_con_2005_47_f_sign.pdf [skatīts 22.11.2007.].

² Šimkus S. Juridiskās personas kriminālatbildības ieviešanas problēmas // Jurista Vārds, 26.10.2004., Nr. 41(346).

³ 1999. gada 23. jūlija Latvijas Republikas Augstākās tiesas plēnuma lēmums Nr. 7 "Par likuma atsevišķu normu piemērošanu krimināllietās sakarā ar krimināllikuma spēkā stāšanos".