Kopš tā laika dažādos plašsaziņas līdzekļos jautājums par pieteiktā noraidījuma pamatotību ir visai plaši iztirzāts. Savu viedokli gan par šo konkrēto gadījumu, gan arī par KPL 52. panta ceturtās daļas 1. punkta piemērojamību vispār pauda vairāki krimināltiesību speciālisti. Ja var ticēt plašsaziņas līdzekļu objektivitātei, jāsecina, ka juristu vidū valdošais viedoklis ir tāds, ka pieteikto noraidījumu tiesas sastāvs ir pieņēmis nepamatoti, nepareizi interpretējot minēto KPL normu. Prokuratūra saistībā ar pieņemto noraidījumu ir pat griezusies pie Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja pienākumu izpildītājas, lūdzot izvērtēt nepieciešamību ierosināt disciplinārlietu pret tiesnesi, kura pieņēmusi aizstāvju pieteikto noraidījumu. Prokuratūras viedoklis par pieņemtā noraidījuma nepamatotību bija balstīts uz Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2006. gada 27. aprīlī pieņemto un publicēto (www.at.gov.lv) tēzi: "Ja tiesnesis lēmis par drošības līdzekļa piemērošanu laikā, kad bija spēkā Latvijas Kriminālprocesa kodekss, uz viņu nevar attiecināt Kriminālprocesa likuma aizliegumu, kas paredzēts Kriminālprocesa likuma 52. panta ceturtās daļas 1. punktā" (Senāta Krimināllietu departamenta 2006. gada 27. aprīļa lēmums lietā SKK-268/2006). Līdzīgi Augstākās tiesas Senāta senatori bija lēmuši 2008. gada 13. maijā (Senāta Krimināllietu departamenta lēmums lietā Nr. SKK-267/08).¹ Arī Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta pārstāvis ir paudis viedokli, ka tiesas sastāva priekšsēdētājai nebija pamata pieņemt pieteikto noraidījumu.