Ar civilprocesa palīdzību valsts privātpersonām rada iespēju izmantot tiesu kā tiesiskās aizsardzības līdzekli civilstrīda atrisināšanai. Tādēļ civilstrīda risināšanai ir jānotiek noteiktā kārtībā, ievērojot civilprocesa principus. Vēstures gaitā civilstrīdu risināšanas kārtība ir piedzīvojusi būtiskas izmaiņas, turklāt šajā kontekstā svarīgs ir jautājums, uz kādiem principiem balstās tiesas spriešana civillietās. Tiesas procesa pamatā esošie principi ir mainījušies, turklāt ir svarīgi noskaidrot, kāda ir konkrētās valsts iekārta un kāda loma strīda atrisināšanā ir piešķirta tiesai konkrētajā valstī. Būtiskas atšķirības ir manāmas common law un kontinentālās Eiropas valstu tiesību sistēmās.

Tiek izšķirtas divas dažādas pieejas:

pirmkārt, izmeklēšanas princips, kas uzliek tiesnešiem pienākumu pieprasīt pierādījumus, likt pusēm tos iesniegt un izskaidrot apstākļus. Tas nozīmē, ka tiesnesis tiesas procesā ir aktīvs;

otrkārt, sacīkstes princips, atbilstoši kuram pušu uzdevums ir iesniegt pierādījumus, izteikt apgalvojumus un pretargumentus, savukārt tiesas uzdevums ir piemērot īsto likumu.

Civilprocesa reforma Igaunijā

Līdz ar Igaunijas Republikas neatkarības atjaunošanu tika veikta tiesu reforma. Viens no būtiskākajiem šīs reformas priekšnoteikumiem bija jaunu procesu kodeksu pieņemšana, ņemot vērā citu, no sociālistiskajām tiesībām atšķirīgu, tiesvedības principu ieviešanu.

Igaunijas civilprocesa tiesību normas relatīvi īsā laikā ir būtiski mainītas, un jāatzīst, ka civilprocess ir kļuvis sarežģītāks un bez juridiskas palīdzības privātpersonai savas tiesības aizstāvēt ir grūti. Juristu aprindās var dzirdēt viedokli, ka sarežģītas materiālo tiesību normas prasa sarežģītu procesuālo tiesību normu ieviešanu. Autore negrib tam piekrist, jo procesuālajām tiesību normām ir jāpalīdz neskaidro tiesību jautājumu atrisināt, nevis tas papildus jāsarežģī. Tiesas process nedrīkst pats par sevi kļūt par sasniedzamo mērķi.

Kopš Igaunijas Republikas neatkarības atgūšanas civilprocesa normatīvais regulējums ir grozīts trīs reizes¹ un šobrīd tiek gatavots kārtējais likuma grozījumu projekts. Tam ir objektīvi iemesli, jo pēdējos gados būtiski ir mainījušās materiālās tiesību normas un ir radusies nepieciešamība meklēt veidus, kā nodrošināt ātrāku civiltiesiskā strīda atrisināšanu.

Igaunijas Republikā starpkaru periodā civilprocess bija radīts, balstoties uz sacīkstes principu, kas ir pārņemts arī neatkarību atguvušajā Igaunijā un ir piemērojams kopš 1993. gada 15. septembra. Tajā pašā laikā ir mainījusies izpratne par to, kas ir domāts ar jēdzienu "sacīkste" un kādai lomai procesā vajadzētu būt tiesnesim.

1993. gada 15. septembrī spēkā stājās Civilprocesa kodekss (Tsiviilkohtupidamise seadustik). Kā šā kodeksa svarīgākie principi jāmin pušu autonomija, proti, puses nosaka civilprocesa sākumu, apmēru, gaitu un izbeigšanu, kā arī sacīkstes princips, proti, ziņu par faktiem un lietas apstākļiem, kā arī pierādījumu iesniegšana ir procesa dalībnieku pienākums.

Visu procesa gaitu praktiski noteica procesa dalībnieki, un tiesneša loma bija visai pasīva. Civilprocesa kodekss procesa dalībniekiem veiksmīgu lietas iznākumu atstāja viņu pašu ziņā. Neapšaubāmi, liela nozīme šeit bija procesa dalībnieka un viņa pārstāvja orientēšanās spējai kā materiālajās tiesību normās, tā arī procesuālajās tiesību normās.

Nākamās izmaiņas notika līdz ar šobrīd spēkā esošā Civilprocesa kodeksa pieņemšanu, kas stājās spēkā 1998. gada 1. septembrī. Arī spēkā esošajā Civilprocesa kodeksā saglabājās pušu sacensības un autonomijas princips.

Tajā pašā laikā tika palielināta tiesneša loma pierādījumu iegūšanā un lietas apstākļu noskaidrošanā. Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 91. paragrāfa pirmo daļu pusēm un citiem procesa dalībniekiem tika piešķirtas tiesības izteikt priekšlikumu iesniegt papildu pierādījumus. Publisko interešu aizsardzības nolūkā tiesa varēja vākt pierādījumus pēc savas iniciatīvas. Tātad salīdzinājumā ar iepriekšējo kodeksu tiesnesim procesā tika paredzēta aktīvāka loma. Pēdējos gados Valsts tiesas spriedumos ir pievērsta īpaša uzmanība tieši jautājumam par tiesneša tiesībām izteikt procesa dalībniekiem priekšlikumu pierādījumu iesniegšanai arī apelācijas procesā.

Protams, šādā gadījumā rodas tiesību jautājums par to, kur beidzas tiesneša tiesības izteikt priekšlikumu un kur sākas pušu līdztiesības principa un pretējās puses tiesību pārkāpums. Īpaši svarīga šīs robežas noteikšana ir tieši apelācijas procesā.

2006. gada 1. janvārī spēkā stājās kārtējais jaunais Civilprocesa kodekss, kas ieviesa svarīgas izmaiņas gan pirmās instances, gan arī apelācijas tiesas darbībā. Atbilstoši jaunajam kodeksam tiesneša loma procesa virzībā kļuvusi vēl aktīvāka, turklāt tiesnesim ir noteikts pušu samierināšanas un palīdzēšanas uzdevums.

Pēc autores viedokļa, Igaunijas civilprocesā nevar runāt par procesu, kas būtu pilnībā balstīts uz sacīkstes principu, jo tiesai strīdos, kas skar publiskās intereses, ir dotas tiesības pieprasīt pierādījumus un vērst uzmanību uz pierādījumu trūkumu. Šajā virzienā attīstās arī Igaunijas tiesu prakse. Tiesneša loma civilprocesā kļūst aizvien aktīvāka.

Tāpat tiesnesim civilprocesā ir jāņem vērā arī Eiropas Padomes un Eiropas Savienības tiesību ietekme. Piemēram, ar Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijām faktiski notiek diezgan detalizētu norādījumu sniegšana tiesas spriešanas efektivitātes paaugstināšanai, tostarp arī apelācijas procesā. Mūsdienās tiesas process ir ieguvis starptautisku raksturu, piemēram, Eiropas Savienībā notiek tiesu sadarbība pierādījumu vākšanā, ir izveidots tiesnešu kontaktpersonu tīkls.

Tiesu procesā ir aktualizējies cilvēktiesību ievērošanas jautājums, kas skar vienlīdzīgu attieksmi, tiesu pieejamību un procesa taisnīgumu. Valsts tiesas tiesnesis Ēriks Kergandbergs (Erik Kergandberg) ir izteicis domu, ka cilvēkam, kas vēršas tiesā, nav būtisks vienīgi tiesu procesā iegūtais rezultāts, jo lielāka nozīme ir procesam, kas balstīts uz vienlīdzīgu attieksmi pret procesa dalībniekiem un taisnīguma principu. Šai domai vēlētos pilnībā piekrist.

Ir noticis būtisks lūzums arī saistībā ar tiesu darbības atklātību. Atklātībai postmodernisma laikmetā ir svarīga vērtība, un par to ir daudz rakstījis ir arī pazīstamais filozofs Jirgens Hābermass (Jürgen Habermas). Sabiedrībai ir tiesības zināt par tiesu darbību. Tiesa nav izolēta no sabiedrības, un šim nolūkam tiesās ir preses pārstāvji, ar kuru palīdzību plašsaziņas līdzekļi iegūst informāciju par tiesu darbu.

Pēc postmodernisma teorētiķu domām, viena no svarīgākajām vērtībām ir konsensa panākšana. Šajā virzienā attīstās arī tiesu process, meklējot iespējas pušu samierināšanai vai nu ar mediācijas, vai kompromisa noslēgšanas starpniecību.

Jāatzīst gan, ka Igaunijas civilprocesā mediācija vēl nedarbojas un tiesnešu apmācība samierināšanas procesa pamatu iepazīšanai ir tikko uzsākta.

Tiesiskā bāze kompromisa noslēgšanai civilprocesā pastāv, taču procentuāli to gadījumu skaits, kad civillietās process tiek izbeigts ar kompromisu, ir neliels. Pēc 2006. gada 30. septembra ziņām, no 25 496 Igaunijas pirmās instances tiesas izspriestajām civillietām ar kompromisu beidzās 521 lieta, kas veido 2,14%. Autore sadarbībā ar Tieslietu ministriju 2006. gadā pirmās instances tiesas tiesnešu vidū veica socioloģisko aptauju, lai noskaidrotu apstākļus, kas rada šķēršļus kompromisa noslēgšanai. Iegūtās atbildes ir izanalizētas.

Par veicinošu faktoru kompromisa noslēgšanu skaita palielināšanai tika uzskatīts:

1) materiālo tiesību normu skaidrība, kas ļautu saprast kompromisa jēgu, un šajā gadījumā nevajadzētu meklēt tiesu praksi tiesību normu interpretācijai,

2) pieredze pārrunu vadīšanai starp pusēm,

3) tiesnešu darba slodzes optimizācija,

4) pušu gatavība noslēgt kompromisu,

5) labāka tiesas darba organizācija.

Var secināt, ka ir notikusi tiesnešu lomas maiņa civilprocesā un šodien tiesnesis vairs nav pasīvs procesa virzītājs, bet ir arī pušu samierinātājs un palīgs.

Tiesu kompetences robežas

Līdz ar tiesu reformu tiesu praksē radās problēma nošķirt civillietas un administratīvās lietas, proti, noskaidrot jautājumu, kurai tiesai konkrētā lieta ir piekritīga. Tādējādi tiesneša uzdevums ir pārbaudīt, vai lieta ir piekritīga izskatīšanai attiecīgajā procesā vai nav. Praksē tas var radīt būtiskus strīdus.

Padomju periodā neeksistēja atsevišķas tiesu sistēmas vai procesu kodeksi tādu lietu izskatīšanai, kas atbilstoši tā laika izpratnei bija klasificējamas kā administratīvās lietas. Kopš 1993. gada 15. septembra Igaunijā civillietas un administratīvās lietas izskata atsevišķas tiesas un tiesneši, vadoties pēc atšķirīgām procesuālo tiesību normām. Saskaņā ar spēkā esošo kodeksu administratīvās tiesas jautājumos, kas nav regulēti kodeksā, vadās pēc civillietu procesam piemērojamām normām, ja vien likums neparedz citādi. Turklāt administratīvajai tiesai jārēķinās ar administratīvā procesa atšķirībām (Administratīvo tiesu procesa kodekss 5. §).² Administratīvo tiesu procesa kodekss (Halduskohtumenetluse seadustikus) stājās spēkā 1993. gada 15. septembrī.³ Tajā tika noteikta administratīvās tiesas kompetence, procesa norise un kārtība, kādā notiek vēršanās tiesā. Jaunajā Administratīvo tiesu procesa kodeksā, kas stājās spēkā 2007. gada 1. janvārī,⁴ paredzēta diezgan lakoniska administratīvās tiesas kompetence.

Tādēļ praksē bieži vien rodas jautājums, vai administratīvās lietas un civillietas ir skaidri nošķiramas, ņemot vērā dažādās procesu kodeksos ietverto normu redakcijas. Piemēram, pat spēku zaudējušajā un spēkā esošajā Civilprocesa kodeksā ir atrodamas zināmas atšķirības, nosakot tiesas kompetenci.

Saskaņā ar spēkā esošo kodeksu par civillietu tiek uzskatīta no privāttiesiskajām attiecībām izrietoša lieta (Civilprocesa kodeksa 1. §).⁵ Likumdevējs nav uzskatījis par nepieciešamu sniegt precīzāku definīciju.

Tiesu prakse rāda, ka procesu kodeksu redakcijas tomēr neļauj katrā atsevišķā gadījumā skaidri noteikt, vai konkrētās lietas pamatā ir civilais vai administratīvais strīds.

Tiesu praksē strīda objekta noteikšana nepavisam nav skaidra, tādēļ strīdi, kas skar tiesas kompetenci, ir vairākkārt nonākuši līdz Valsts tiesas Speciālajai sapulcei. Saskaņā ar 2007. gada 1. janvāra ziņām periodā no 1996. līdz 2006. gadam Valsts tiesas Speciālā sapulce ir izlēmusi strīdus par tiesas kompetenci 24 lietu gadījumā.⁶ No 24 Valsts tiesas Speciālās sapulces izskatītajiem tiesu nolēmumiem 14 nolēmumi ir izdoti periodā no 2001. līdz 2002. gadam. Var secināt, ka tajā periodā tiesiskā problēma, kas skar tiesu kompetenci, bija aktuālāka. Valsts tiesas Speciālās sapulces izskatītie strīdi par tiesu kompetenci visbiežāk skāra sūdzību par tiesu izpildītāju un notāru darbību piekritību.

Valsts tiesas Speciālā sapulce 1996. gada 17. jūnija tiesas lēmumā Nr. 3-2-1-34-96, kas skāra strīdu par dzīvojamo telpu privatizēšanu, pauda nostāju, ka šāds strīds ir administratīvās tiesas kompetencē. Strīds vispārējās jurisdikcijas tiesā tika izskatīts civilprocesa kārtībā, tādēļ tiesas pieņemtais nolēmums tika atcelts un civilprocess izbeigts.⁷

Saskaņā ar spēkā esošo Civilprocesa kodeksu tiesas kompetences pārkāpums nevar būt par tiesas pieņemtā sprieduma apstrīdēšanas pamatu. Proti, saskaņā ar Civilo tiesu procesa kodeksa 631. paragrāfa trešo daļu apelācijas sūdzībā nevar balstīties uz apgalvojumu, ka patiesībā lietu vajadzēja izskatīt administratīvajā tiesā, vai arī lieta nebija tās pirmās instances tiesas kompetencē, kas taisījusi nolēmumu.⁸

Raugoties no procesa ekonomijas viedokļa, šī norma ir pamatota, taču rodas tiesisks jautājums par to, vai gadījumā, ja tiesai nav bijusi kompetence izskatīt doto strīdu, izdotais tiesas spriedums ir leģitīms.

Pēc autores domām, likumdevējam, pieņemot likumu, vajadzētu definēt tiesu kompetenci skaidrāk, lai izvairītos no nevajadzīgiem strīdiem. Piemēram, nosakot kārtību, kādā iesniedzama sūdzība par tiesu izpildītāju vai notāru darbību, vajadzētu arī precizēt, kurā tiesā strīds ir izskatāms.

Šeit der minēt piemēru, kur likumdevējs ir noteicis kompetento tiesu. Valsts atbildības likumā (Riigivastutuse seadus), kas stājies spēkā 2002. gada 1. janvārī,⁹ 17. paragrāfs nosaka kārtību, kādā iesniedzams lūgums par zaudējumu atlīdzību.

Jāņem vērā, ka ilgstošs strīds par tiesu kompetenci aizkavē procesa dalībnieku gaidītā tiesas sprieduma pieņemšanu, kas var radīt zaudējumus, kā arī nevajadzīgi apgrūtina tiesas darbu. Tomēr jāatzīst, ka strīdi par tiesu kompetenci nav raksturīgi tikai Igaunijas Republikai. Šādus piemērus var atrast arī citās valstīs.

Tiesneša loma apelācijas procesā

Saskaņā ar tiesiskas valsts principu ir svarīgi sniegt iespēju izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, ar kuru palīdzību notiek tiesas spriedumu koriģēšana. Šāds tiesiskais aizsardzības līdzeklis ir iespēja pārsūdzēt tiesas nolēmumus augstākā instancē. Šeit jāizšķir apelācijas sūdzība, tiesas pavēles pārsūdzība un kasācijas sūdzība.

Igaunijā apelācijas tiesas ir apgabaltiesas, un kasācijas instances tiesa ir Valsts tiesa. Abām tiesu instancēm pārsūdzības procesā ir atšķirīgs uzdevums. Galvenā atšķirība ir tā, ka apelācijas tiesa ir tiesa, kam jānoskaidro apstākļi un jāizvērtē pierādījumi, savukārt kasācijas tiesa to darīt nevar; tā pārbauda materiālo tiesību normu piemērošanu un procesuālo tiesību normu ievērošanu.

Tiesas nolēmuma pārsūdzībai ir divi būtiski rezultāti, proti,

1) tā sauktais suspensīvais efekts, kas novilcina tiesas lēmuma spēkā stāšanos,

2) devolutīvais efekts, kas sniedz augstākas instances tiesai iespēju lēmumu pārbaudīt.¹⁰

Apelācijas tiesai kā pārsūdzības tiesības nodrošinošai tiesu instancei tiesu sistēmā piemīt būtiska loma pirmās instances tiesu spriedumu likumības un pamatotības pārbaudē. Savā darbībā apelācijas tiesa vadās pēc vispārīgajiem tiesas spriešanas un civilprocesa principiem.

Procesa principu ievērošana ļauj izdarīt secinājumus par tiesas taisnīgumu un tiesas sprieduma leģitimitāti.

Apelācijas process var būt plašs vai ierobežots. Pirmajā gadījumā augstākas instances tiesa izskata lietu no jauna, turpinot divu fāžu tiesas procesu. Šādā tiesas procesā ir iespējams iesniegt jaunus apstākļus un pierādījumus.

Ierobežota apelācijas procesa gadījumā mērķis ir pārbaudīt pirmās instances tiesas lēmuma pareizību un procesa norises taisnīgumu. Apelācijas sūdzības iesniedzējs nevar iesniegt jaunas prasības, pierādījumus vai apstākļus. Apelācijas tiesas uzdevums ir atklāt un novērst pirmās instances tiesas kļūdas. Šis modelis paredz procesa dalībnieku uzklausīšanu, pierādījumu pārbaude pirmās instances tiesā nav viena no procesa fāzēm. Igaunijas procesa kodeksu apelācijas procesa regulācija vadās pēc ierobežota apelācijas procesa modeļa.¹¹

Pārsūdzības procesā tiesnešu uzdevums ir pārbaudīt, vai pārsūdzība vispār ir pieļaujama un vai tā ir pamatota.

Lai noskaidrotu, vai pārsūdzība ir pieļaujama, jāievēro trīs priekšnosacījumi, proti, principiālā pieļaujamība, termiņa un formas prasību ievērošana, kā arī sūdzības iesniedzēja nelabvēlīgais stāvoklis.

Atbilstoši Vācijas procesuālajām tiesībām, ja viens no šiem priekšnosacījumiem nav izpildīts, pārsūdzība tiek atstāta bez izskatīšanas.¹²

Saskaņā ar spēkā esošā Civilprocesa kodeksa 296. paragrāfu apelācijas tiesas kompetencē ietilpst tās darba rajonā esošo rajonu un pilsētu tiesu spriedumu izskatīšana uz apelācijas sūdzības vai tiesas pavēles pārsūdzības pamata, kā arī citu procesuālo darbību veikšana, kas saskaņā ar likumu ietilpst apgabaltiesas kompetencē.

Trīspakāpju tiesu sistēmas pamatuzdevums ir tiesas spriešana, turklāt katras instances kompetence, pildot tiesas spriešanas uzdevumus, ir atšķirīga.

Neatkarīgi no prasības summas un priekšmeta Igaunijas Republikā civilprocess sākas ar pirmās instances tiesu jeb rajona tiesu un tikai pēc tam tiesas spriedumu ir iespējams apstrīdēt apelācijas kārtībā apgabaltiesā un vēlāk kasācijas kārtībā Valsts tiesā. Izņēmums ir, ja Valsts tiesa nodod caurlūkot sūdzību, kas iesniegta attiecībā uz spēkā esošu tiesas spriedumu, otrreizējās izskatīšanas kārtībā gadījumā, ja pastāv Civilprocesa kodeksa 702. paragrāfā¹³ minētie pamati. Tas nozīmē, ka arī pirmās instances tiesas spriedumus var apstrīdēt Valsts tiesā, ja atklājušies jauni apstākļi.

Tas, ka civillietās tiesas process sākas ar pirmās instances tiesu, rajona tiesu, atšķir Igaunijas Civilprocesa kodeksu, piemēram, no procesuālo tiesību regulējuma Vācijā un Latvijā. Šajās valstīs gadījumos, kad prasības summa civillietā ir lielāka, strīda izskatīšana sākas augstākas instances tiesā. Tas, jāatzīst, ir labs veids, kā samazināt darba slodzi pirmās instances tiesās, kā arī iespēja izskatīt sarežģītākas civillietas koleģiāli. Tātad principā šāda parādība civilprocesā ir jāuzskata par pozitīvu.

Secinājumi

Igaunijas Republikā ir notikusi strauja tiesu sistēmas un procesuālo tiesību normu attīstība, un šo iemeslu dēļ tiesu prakse vēl tikai veidojas. Tas savukārt sarežģī tiesnešu darbu. Civilprocesa kodeksa grozījumi prasa to ietekmes analīzi.

Princips, ka sarežģītām materiālo tiesību normām jāatbilst arī sarežģītām procesuālajām tiesību normām, var būt pamatots gadījumos, ja valsts indivīdiem nodrošina tiesisko palīdzību. Turklāt procesuālajām tiesību normām ir jāveicina strīdu atrisināšana, proti, šīs normas nedrīkst pašas par sevi kļūt par sasniedzamo mērķi.

Iespēja materiālo tiesību normu redakciju interpretēt dažādi ir būtisks tiesas nolēmumu atcelšanas iemesls un svarīgs šķērslis kompromisu noslēgšanas veicināšanai.

Eiropas Kopienas tiesību telpa ir nesusi jaunas prasības arī tiesas spriešanai Igaunijā, tādēļ šie principi ir jāzina un šim nolūkam jānodrošina gan apmācība, gan arī atbilstošu tiesību aktu un Eiropas tiesas spriedumu pieejamība.

Igaunijas Republikā pastāv atbilstoši apstākļi apmācību organizēšanai un Eiropas tiesas spriedumu un tiesību aktu pieejamībai.

Efektīvākais strīda jautājumu izšķiršanas veids ir samierināšanas process un kompromisa noslēgšana, taču tam šķēršļus liek tiesnešu lielā darba slodze, turklāt procesa dalībnieku pārstāvji nav gatavi izbeigt strīdu ar kompromisu.

¹ Tsiviilkohtupidamise seadustik, stājies spēkā 15.09.1993., publicēts RT I 1993, 31/32, 538; Tsiviilkohtumenetluse seadustik, stājies spēkā 01.09.1998., publicēts RT I 1998, 43–45, 666; Tsiviilkohtumenetluse seadustik, stājies spēkā 01.01.2006., publicēts RT I 2005, 26, 197.

² RT I 2006, 61 ,457.

³ Halduskohtumenetluse seadustik, stājās spēkā 15.09.1993. Pieejams: Elektroonilises Riigi Teatajas 02.03.2007.Administratīvo tiesu procesa kodeksa 4. paragrāfā tika uzskaitītas iestādes un amatpersonas, kuru tiesiskos aktus vai darbības var apstrīdēt vai protestēt administratīvajā tiesā.

Dotais uzskaitījums ir vairākkārt precizēts.

⁴ RT I 2006, 61, 457.

⁵ Tsiviilkohtumenetluse seadustik, RT I 2005, 26, 197.

⁶ Sk. Valsts tiesas Speciālajā sapulcē izskatītās lietas. Pieejams: htttp://www.nc.ee-kättesaadav [skatīts 03.01.2007.].

⁷ Sk. Valsts tiesas Speciālajā sapulcē izskatītās lietas. Pieejams: htttp://www.nc.ee-kättesaadav [skatīts 03.01.2007.].

⁸ Tsiviilkohtumenetluse seadustik, RT I 2005, 26, 197.

⁹ Riigivastutuse seadus, RT I 2001, 47, 260.

¹⁰ Paulus, Christoph G. Tsiviilprotsessiõigus. V.osa. Kohtulahendite korrigeerimise võimalused. Kirjastus Juura, Õigusteabe AS, 2002, lk. 157–168.

¹¹ Eesti Vabariigi Põhiseadus. Kommenteeritud väljaanne, kommentaar § 149 osas. Juura Õigusteabe AS, Tallinn 2002 lk. 622.

¹² Turpat, lk. 157.

¹³ Tsiviilkohtumenetluse seadustik, RT I 2005, 26, 197.