17. Jūnijs 2008 /NR. 23 (528)
Skaidrojumi. Viedokļi
Prasības nodrošinājuma bīstamā daba likumā un tiesu praksē
9
LL.M
Daimārs Škutāns
(Kembridžas Universitāte), zvērinātu advokātu biroja "Spilbridge" advokāts
LL.M
Elīna Čakste-Rāzna
(Humbolta Universitāte Berlīnē), zvērinātu advokātu biroja "Spilbridge" advokāte

Prasības nodrošināšanas institūtam Latvijas civilprocesā nekad nav bijusi raksturīga skaidrība un tiesiskā noteiktība, par ko autori jau ir rakstījuši iepriekš,1 bet pēdējā prasības nodrošināšanas institūta fundamentālā revīzija 2006. gadā, mūsuprāt, starp prāvniekiem ir nepārdomāti izjaukusi arī procesuālo līdzsvaru, kas iepriekš pastāvēja vismaz kaut kādā mērā. Rakstā izvērtēti visi nozīmīgākie procesuālie posmi prasības nodrošināšanas jautājumos, un tiek secināts, ka esošais prasības nodrošināšanas institūts ir tik labvēlīgs prasītājam, ka atbildētājam ir jāsāk pārdomāt, vai Latvijas civilprocesā vairs vispār pastāv sacīkstes princips, jo šobrīd prasītājam ar prasības nodrošināšanu paveras iespējas panākt atbildētāja izputināšanu pat pirms lietas izskatīšanas pirma­jā instancē.

šis raksts ir maksas saturs
TEV IR PAROLE
ATVĒRT AR KODU
e-pasta adrese
parole
atcerēties mani
PIRKT 1 RAKSTU
apmaksas veids
mobilly
seb banka
swedbank
sms
 /  5 RAKSTUS
apmaksas veids
mobilly
seb banka
swedbank
piekļuves kods
ABONĒ 2020.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: žurnāls, e-žurnāls un komplekts!
9 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Nodrošinātājs
28. Jūlijs 2008 / 13:33
0
ATBILDĒT
Kā vienmēr! Raksts ir apskatīts no vienas puses, respektīvī, no atbildētāja pozīcijām!

Trūkst abu pušu interešu un tiesību analīze! Piemēram, šaubos vai tantukam kuram izkrāpts kārtējais nekustamais īpašums un kurš tagad tiesājās un lūdz nodrošināt prasību, jo veiklie darboņi cenšas jau atsavināt īpašumu, būtu nepieciešamie naudas līdzekļi, kas, ja nemaldos pēc autoru piedāvājuma būtu līdzvērtīgs nodrošinātai prasības summai, labi, ja tantuks "sakasīs" naudu valsts nodevai un labākajā gadījumā advokātam!
Anonīms lietotājs
19. Jūnijs 2008 / 11:34
0
ATBILDĒT
nepamatotu šķērsli daudziem prasītājiem, tādējādi iestatot svaru kausus nepamatoti par labu atbildētājiem. Tas ir koks ar diviem galiem! Turklāt, autoru piedāvātā summas, ko jāiemaksā prasītājam, apmēra noteikšanas metode diez vai ir adekvāta, jo saskaņā ar to minētās summas apmērs atkarīgs no prasītāja mantiskā stāvokļa, bet tas savukārt var novest pie tā, ka, lai apietu vai mazinātu pašu autoru aizstāvēto zaudējumu nodrošināšanas pienākumu, prasītāji pirms tiesvedības uzsākšanas cedēs savus prasījumus mazāk turīgiem, bet kontrolējamiem prasītājiem (meitas sabiedrībām utt.) vai tiesvedības nolūkiem tiks dibinātas atsevišķas juridiskas personas (special purpose vehicles; litigation vehicles) bez jebkādas mantas, kam tiks cedēti prasījumi tiesvedības uzsākšanai.



Ceturtkārt, autori nepamatoti uzskata par šokējošu Augstākās tiesas praksē izvirzīto tēzi, ka uz cesionāru pāriet tikai pats no līguma izrietošais prasījums, bet ne cedentam un parādniekam līgumā pielīgtā tiesība prāvoties šķīrējtiesā, tādējādi atļaujot cesionāram celt prasības Latvijas tiesās. Lai arī var piekrist tam, ka gan Ņujorkas konvencija, gan Romas konvencija šai sakarā noteikti varētu būt relevantas (lai gan Romas konvencijas 2. pants, starp citu, nosaka, ka Romas konvencijas noteikumi nav piemērojami šķīrējtiesu līgumiem un tiesu izvēles līgumiem un Giuliano Lagarde ziņojumā ir minēti iemesli šķīrējtiesu līgumu neietveršanai Romas konvencijas tvērumā), un tādēļ tiesām tās visticamāk ir jāpiemēro, nav taisnība, ka visur pasaulē tiek atzīts, ka šķīrējtiesas līgumam ir jābūt saistošam arī cesionāram. Ne visur šķīrējtiesas līgumi tiek apskatīti tikai to ekonomiskās vērtības gaismā. Turklāt, nekas neaizliedz pusēm līgumā noteikt cesijas aizliegumu, kas līdz ar to nepieļauj šķīrējtiesas līguma apiešanu ar cesijas palīdzību! Ar nepacietību gaidīšu autoru rakstu par šo jautājumu.





EP
19. Jūnijs 2008 / 11:33
0
ATBILDĒT
Paldies autoriem par rakstu! Vēlos izteikt vairākas piezīmes atsevišķu rakstā izteikto tēžu sakarā. Man šķiet, ka dažu savu tēžu sakarā autori ir nonākuši "no viena grāvja otrā”!



Pirmkārt, autori izvirza tēzi, ka patreizējais prasības nodrošinājuma tiesiskais regulējums ir nepamatoti labvēlīgs prasītājiem un līdz ar to nepamatoti nelabvēlīgs atbildētājiem, kā rezultātā esot „izjaukts procesuālais līdzsvars” starp prāviniekiem. Šāds disbalans, starp citu, izpaužoties tajā, ka tiesnesis, lemjot par prasības nodrošināšanu, bieži vien aprobežojas ar paviršu CPL 137.pantā minēto apstākļu esamības konstatējumu (proti, ka celtajai prasībai ir mantisks raksturs, kā arī, ka prasītāja pieteikums par prasības nodrošinājumu ir motivēts) tajā pašā laikā nepieprasot pierādījumus par to, ka sprieduma izpilde patiešām varētu kļūt apgrūtināta vai neiespējama. Manuprāt, šai sakarā der paturēt prātā, ka prasības nodrošinājuma institūta būtība ir nosvērt svaru kausus par labu prasītājam, līdz ar to, manuprāt, te konceptuāli nav pamata runāt par vienlīdzību starp prasītāju un atbildētāju. Cits jautājums ir par pareizu svaru kausu balansu attiecībā uz prasītāja un atbildētāja interesēm, precīzāk, cik lielā mērā par labu prasītājam nodrošinājuma institūtam jāfunkcionē. Šai sakarā der arī atcerēties, ka pārlieku strikts prasītāja pienākums pierādīt apstākļus, kas liecina par sprieduma izpildes apgrūtināšanas iespējamību var arī nepareizi iestatīt svaru kausus, kā rezultātā prasības nodrošināšanas institūts var kļūt nepamatoti pārlieku labvēlīgs atbildētājiem, tādējādi padarot to par lietojamu vienīgi atsevišķos izņēmuma gadījumos.



Otrkārt, jāatzīmē, ka vienmēr pastāvēs risks, ka prasība tiks eventuāli noraidīta un prasības nodrošināšana tādēļ neattaisnosies. Autori, starp citu, šai sakarā piedāvā mazināt prasības nodrošināšana neattaisnošanās risku uzliekot tiesnesim par pienākumu prasības nodrošinājuma stadijā vērtēt prasības apmierināšanas izredzes un nodrošināt prasību vienīgi tad, ja tiesnesis konstatē, ka prasības apmierināšanas iespējamība ir lielāka par tās noraidīšanas iespējamību. Protams, var piekrist autoriem tajā, ka tiesnesim būtu jākonstatē prasītāja prasības tiesības esamība (tajā aspektā, kā, pēc autoru domām, to saprot Latvijā), jo, kā norāda autori, spriedums tiks taisīts vienīgi tad, ja prasītājam vispār piekrīt prasības tiesība. No otras puses, neredzu kādā veidā tiesnesis šajā agrīnajā stadijā varētu nonākt pie ne-spekulatīva slēdziena, ka prasības apmierināšanas iespējamība ir lielāka par tās noraidīšanas iespējamību. Manuprāt, piedāvājums tiesnesim nodarboties ar spekulācijām par lietas iznākumu pirms tās izskatīšanas pēc būtības ir absurds, lai neteiktu vairāk. Nedomāju, ka tiesu sistēmā ir vieta šādām spekulatīviem, ar pierādījumiem nepamatotiem, prelimināriem secinājumiem, kas diez vai pēc to būtības būs labāki par pašu autoru kritizētajiem ar pierādījumiem nepamatotajiem tiesnešu secinājumiem par tiesas sprieduma apgrūtinātas izpildes iespējamību nākotnē. Arī CPL (manuprāt, aiz pareiziem apsvērumiem) neietver tiesisku pamatu apgalvojumam, ka tiesnesim jāvērtē prasības izredzes pirms prasības nodrošināšanas.



Treškārt, autori izsaka viedokli, ka, ja vien prasītāju nav pamats atbrīvot no tiesas izdevumu samaksas, prasītājam automātiski būtu jānodrošina iespējamie atbildētāja zaudējumi, kas atbildētājam varētu rasties prasības nodrošinājuma rezultātā. Summas, ko jāiemaksā prasītājam, apmēru varētu noteikt tiesa, sabalansējot prasītāja mantisko stāvokli ar visticamākajiem atbildētāja sagaidāmajiem zaudējumiem. Šai sakarā vēlos norādīt, ka automātiskums atbildētāja iespējamo zaudējumu nodrošināšanā var radīt nepārvaramu un bieži vien ne
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 6
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
TIESĪBU PRAKSE
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties