Kopš tā laika Eiropas Savienībā un arī Latvijas Republikā notikuši vairāki būtiski pavērsieni, kas nenoliedzami transformē Eiropas Savienību un atstāj ietekmi uz dalībvalstīm, un aktualizējas tie paši jautājumi, par kuriem notika diskusijas jau iestāšanās laikā Eiropas Savienībā. Eiropas Savienībā 2004. gadā tika parakstīts Līgums par Eiropas Konstitūciju jeb tā sauktā Eiropas Konstitūcija, kas Latvijas Saeimai šķita ļoti progresīvs un tika operatīvi ratificēts, bet tas tā arī nestājās spēkā pēc Francijas un Nīderlandes tautu balsojuma referendumos. 2007. gadā parakstīts reformu jeb Lisabonas līgums, kuru daudzi sauc par Konstitūcijas reanimēšanu, bet daudzi – par pilnīgi citu dokumentu, kurā panākti kompromisi starp lielajām un mazajām dalībvalstīm. Ir skaidrs, ka Eiropas Savienībai steidzami ir nepieciešamas pārmaiņas, bet joprojām aktuāls ir jautājums par to ietekmi uz dalībvalstīm.

Šī raksta mērķis ir noskaidrot Eiropas Savienības ietekmi uz Latvijas Republiku, analizējot pašas Eiropas Savienības vēsturiskos veidošanās iemeslus, tās attīstības virzienu, galvenos dokumentus un līdz ar to Eiropas Savienības juridisko statusu, kā arī tā visa ietekmē – izmaiņas Latvijas kā dalībvalsts tiesībās.

1. Eiropas Savienības vēsturiskā attīstība

Otrā pasaules kara sekas bija Eiropas sadrumstalotība, valstu ekonomiskais vājums un aukstā kara sākums. Šo faktoru apzināšanās bija labvēlīga augsne Rietumeiropas vienotībai, jo lika valstīm meklēt sadarbības ceļus, lai nodro­šinātu mieru, drošību un labklājību.¹

Pirmie mēģinājumi iedzīvināt šādu sadarbību bija Eiropas Padomes izveide 1948. gadā un Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidošana 1951. gadā. Vācija un Francija Eiropas Padomi uzskatīja par pārāk vāju organizāciju un meklēja radikālākus risinājumus, kā arī iespējas radīt pārvalstiskas struktūras.² Tā, 1950. gada 9. maijā Vācija, Francija, Itālija un Beniluksa valstis vienojās par Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidošanu³ un 1951. gada aprīlī parakstīja dibināšanas līgumu ar domu apvienot kontroli pār galvenajām stratēģiskajām nozarēm, tādējādi izslēdzot karu starp valstīm. Dibinātājvalstis šo apvienošanos nosauca par "pirmo soli uz federālu Eiropu".⁴ Šīs pašas valstis 1957. gada 25. martā ar dibināšanas līgumiem izveidoja Eiropas Ekonomisko kopienu, iedibinot Muitas savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu atomenerģijas attīstībai.⁵ Šie dibināšanas līgumi stājās spēkā 1958. gada 1. janvārī.⁶

Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, zināma transformācija notika gan ar neatkarības, gan demokrātijas, gan ar suverenitātes jēdzienu.

1967. gada 1. jūlijā apvienojās trīs minētās kopienas, un tās tika nosauktas par Eiropas Kopienu.⁷ No 1973. gada, kad Eiropas Kopienai pievienojas Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste, pakāpeniski sākas tās paplašināšanās. 1986. gadā Eiropas Kopiena ievieš četras pamatbrīvības – brīvu preču, pakalpojumu un kapitāla apriti un personu brīvu pārvietošanos.⁸

Visbeidzot, 1992. gadā Māstrihtā dalībvalstis paraksta līgumu ar mērķi būt ne tikai ekonomiskai kopienai, bet veicināt ciešāku sadarbību un izveidot Eiropas Savienību, 1993. gada 1. novembrī sadarbība pilnīgi oficiāli turpinās zem Eiropas Savienības "karoga".⁹ Laikā no 1993. gada līdz 2008. gadam vēl notikušas nozīmīgas pārmaiņas Eiropas Savienības iekšienē, kas visvairāk saistās ar Eiropas Savienības darbības jomām un konstitūcijas izstrādāšanu, bet par tām sīkāk turpmāk.

1.1. Pamatdokumenti

Pēc īsa ieskata Eiropas Savienības vēsturiskās rašanās priekšnoteikumos jāieskicē galvenie dokumenti, uz kuru pamata notikusi šī attīstība un līdz ar to arī ietekmes uz dalībvalstīm transformācija.

Par pamatlīgumiem uzskatāmi galvenokārt divi līgumi – 1957. gada 25. martā pieņemtais un 1958. gada 1. janvārī spēku ieguvušais Romas līgums jeb Eiropas Kopienas dibināšanas līgums un 1992. gada 7. februārī parakstītais un 1993. gada 1. novembrī spēku ieguvušais Māstrihtas līgums jeb Līgums par Eiropas Savienību.¹⁰ Eiropas Kopienas dibināšanas līgums ir pamatlīgums, kas nosaka sadarbību ekonomikas jomā (pirmais pīlārs), savukārt Līgums par Eiropas Savienību nosaka sadarbību ārpolitikā un drošības politikā (otrais pīlārs) un tieslietās un iekšlietās (trešais pīlārs). Šie līgumi ir nepārprotami saistīti, jo viens paredz obligātu otra ievērošanu. Protams, jāpatur prātā arī Eiropas Ogļu un tērauda kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas līgumi, kuri attiecas uz specifiskām jomām, tomēr pieskaitāmi pie pamatlīgumiem.¹¹

Vēl jāmin 1997. gada 17. jūlijā parakstītais Amsterdamas līgums, kurš stājās spēkā 1999. gadā un kura uzdevums ir atrisināt jautājumus, ko neatrisināja ar Māstrihtas līgumu, un jautājumus, kas saistīti ar turpmāku Eiropas Savienības (turpmāk – ES) paplašināšanos Austrumeiropas virzienā,¹² konkrēti: pastiprināt nodarbinātības politikas un pilsoņu tiesību nozīmi, atcelt atlikušās barjeras brīvai pilsoņu kustībai un garantēt drošību ES teritorijā, dot ES lielākas balss­tiesības globālajos jautājumos un padarīt efektīvāku ES institucionālo struktūru.¹³ 2001. gada 26. februārī tika parakstīts Nicas līgums, kas stājās spēkā 2003. gada 1. februārī. Ar to tika noteikta kandidātvalstu uzņemšanas procedūra un izmaiņas ES institūcijās pēc ES paplašināšanās. Šis līgums tieši ietekmēja Latviju, jo tā ieviestās izmaiņas attiecās uz valstīm, kas tika uzņemtas 2004. gadā.

Pēc šī uzskaitījuma ES pamatdokumentus nosacīti var sadalīt divās daļās: pirmajā ietilpst visi šajā apakšnodaļā iepriekš uzskaitītie dokumenti, kas pieņemti pirms Latvijas iestāšanās ES, Latvijā ratificēti; otrajā daļā – pēc Latvijas iestāšanās pieņemtie dokumenti, kuru ratifikācijā valstij no jauna jāizvērtē konstitucionālās problēmas un jāmeklē risinājumi.

Pie otrās daļas pieskaitāms 2004. gada 18. jūnijā parakstītais Līgums par Eiropas Konstitūciju (turpmāk – Eiropas Konstitūcija),¹⁴ kas spēkā tā arī nestājās, jo 2005. gada maijā un jūnijā Francija un Nīderlande referendumos to noraidīja.¹⁵ Latvijā referendums par Eiropas Konstitūciju netika rīkots, jo kā norādīja toreizējais Latvijas Ministru prezidents Indulis Emsis, Latvijā jau nesen bija referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā. Konstitūcijas projekts bija zināms tiem, kas gribēja zināt (..).¹⁶ Par Eiropas Konstitūcijas ratifikācijas procesu plašākas diskusijas tajā laikā neizvērtās un 2005. gada 2. jūnijā Latvijas Republikas Saeima ar 71 balsi par ratificēja Eiropas Konstitūciju.

Visbeidzot jāmin 2007. gada 13. decembrī parakstītais Lisabonas līgums jeb reformu līgums, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu. Plānots, ka tas stāsies spēkā 2009. gadā pēc ratifikācijas 27 dalībvalstīs. ¹⁷ Ar šo līgumu savā ziņā plānots aizstāt Eiropas Konstitūciju, kura tā arī nestājās spēkā. Savā ziņā tādēļ, ka Eiropas Konstitūcija aizstātu pamatlīgumus, bet Lisabonas līgums tos groza. Bet vai tādēļ jārunā arī par atšķirīgu ietekmi? Lisabonas līguma preambulā kā pamatojums minēta vēlme pabeigt Amsterdamas līguma un Nicas līguma sākto procesu, stiprināt Savienības efektivitāti un demokrātisko leģitimitāti un uzlabot tās darbības saskaņotību.¹⁸

Šie ir galvenie pamatdokumenti, kas nosaka ES un dalībvalstu attiecības, jo īpaši runājot par konstitucionāliem jautājumiem, tādēļ arī rakstā sīkāk pieskaršos tieši konstitucionālām problēmām šajās attiecībās.

1.2. Juridiskais statuss

Viens no pirmajiem jautājumiem, kas būtu aplūkojams, lai runātu par ES ietekmi uz Latviju, ir ES statuss, jo, kā redzams, jau pašos sadarbības pirmsākumos (1951. gada Eiropas Ogļu un tērauda kopiena) ir izskanējis mērķis virzīties uz federālu Eiropu. Un kopš tā brīža arī nav rimušas domstarpības par jautājumu, kas tad īsti ir Eiropas Savienība. ES ir starptautiska organizācija, kas apvieno divdesmit septiņas Eiropas valstis, tā dažos aspektos atgādina federāciju, daži to uzskata par sui generis vienību.¹⁹ Šis apraksts vien jau skaidri parāda, ka nav vienotības ES definējumā. Federācija pēc definīcijas ir vairākdaļīga savienota valsts, kas sastāv no valstiskiem veidojumiem jeb federācijas subjektiem.²⁰ Galvenie federācijas principi ir: federācijas valdība ir valdību valdība, centrālā administrācija neiejaucas federācijas subjektu iekšējās lietās un vienādas balsstiesības visiem federācijas subjektiem.²¹ Jau bez dziļākas izpētes redzamas iezīmes, kuras varētu nosaukt par ES piemītošām un par nepiemītošām, piemēram, par neatbilstošu uzreiz var nosaukt vienādu balsstiesību esamību, jo ES dalībvalstīm nav vienādu balss­tiesību.

Runājot par federālismu, jāsaka, ka vēsturiski var nodalīt divus tā paveidus – kontinentālās Eiropas un angloamerikāņu. Kontinentālās Eiropas federālisma idejas nāk no Romas katoļu sociālās teorijas, protestantu reformisma un kalvinisma idejām, savukārt angloamerikāņu federālisma pamatā ir sabiedriskā līguma teorija.²² Runājot par kontinentālās Eiropas federālisma ideju saistībā ar Eiropas Savienību, jāatzīst, ka valsts kā pārvaldes forma kopš Otrā pasaules kara ir ievērojami mainījusies gan iekšēji, gan ārēji, tā vairs nevar veidot un noteikt savu nākotni patstāvīgi. Tikai iesaistoties jaunās ekonomiskās un politiskās savienībās, tā var cerēt nostiprināt savu autonomiju, drošību un labklājību.²³ Eiropas federālās tradīcijas rosina, ka Eiropas Savienībai, ko var nosaukt par šīs idejas attīstības pēdējo pakāpi, jābūt valstu un pilsoņu savienībai, kurā centrālās varas pilnvaras ir skaidri noteiktas, kas savukārt nozīmē, ka vajadzētu no līgumattiecībām pāriet uz savu konstitūciju,²⁴ ko ES arī mēģināja realizēt 2004. gadā. Tāpat no šīm pašām tradīcijām izriet pavisam cita suverenitātes izpratne, proti, pavisam radikāla – suverenitāte nav nedz galīga, nedz absolūta, tā ir sevi izsmēlusi un pamatā ir izdzīvojusi vairs tikai tur, kur tā nostiprināta konstitūcijās. Mūsdienās būtu pareizāk runāt par valsts neatkarību un tās kapacitāti. Federālisma idejas pārstāvji, runājot par ES, piemin suverenitātes dalīšanu un daļas nodošanu multinacionālai valdībai, izslēdzot gan pilnīgu suverenitātes nodošanu ES, gan pilnīgu tās palikšanu dalīb­valstīm.²⁵

Ir gandrīz skaidrs, ka ES diez vai kādreiz būs federācija pēc tās klasiskās definīcijas, bet arī tās attīstība nepārprotami vēl notiek un tā notiek federācijas virzienā, ko zinātnieki mēdz saukt arī par "jauno konfederācijas" modeli. Šī tendence daudzkārt izskanējusi arī no ES iesaistītām amatpersonām, piemēram, 1999. gadā pēc eiro ieviešanas Itālijas valsts kases ministrs Karlo Azario Kiampi izteicās: "Nedomāju, ka mums būs federāla valdība, bet kaut kas starp federālu valsti un valstu federāciju."²⁶

Pēc būtības zinātnieki, kas uzskata, ka ES attīstās federācijas virzienā, nenoliedz tās supranacionālo raksturu un norāda, ka ES nekad nebūs arī nacionāla federācija. Kā savā rakstā norāda 1938. gadā Lielbritānijā dibinātās Federālās Savienības, kas aizstāv federālisma ideju Lielbritānijā, Eiropā un pasaulē, izpildkomitejas biedrs R. Lemings, tad ES jau tagad daudzējādā ziņā atgādina federāciju un visas jomas, kurās ir atšķirības, ir tās, kas parāda ES vājumu, ne spēku, piemēram, demokrātijas trūkums ES institūcijās.²⁷ ES piemīt šādas federācijas pazīmes:

– ES valdības sistēma ar vismaz divām valdīšanas iekārtām, katra ar savām tiesībām un uzdevumiem un tiešu iedarbību;

– pamatlīgumi piešķir šīm valdībām jurisdikciju un resursus;

– ir nosacījumi dalītai kompetencei jautājumos, kur pārklājas ES un nacionālo valstu jurisdikcija;

– Kopienas likumiem ir augstāks spēks salīdzinājumā ar nacionālajiem;

– ES likumdošanu apstiprina vairākums, piespiežot atsevišķas dalībvalstis rīkoties pretēji savai gribai;

– ES institūciju procedūras nebalstās vienīgi uz vairākuma pārstāvību, bet garantē arī mazākuma viedokļa uzklausīšanu;

– ES tiesa kalpo par starpnieku, lai atrisinātu strīdus starp ES institūcijām un dalībvalstīm;

– ES ir tieši vēlēts parlaments.

Trūkst tikai divu svarīgu federācijas pazīmju – ES dalībvalstis var labot ES konstitucionālos (pamat) līgumus un ES nav federācijai raksturīgās fiskālās jeb nodokļu politikas.²⁸

Valstis, kas dibināja Eiropas Ogļu un tērauda kopienu 1951. gadā arī šodien saredz federālas Eiropas nākotni, savukārt Lielbritānija turas pie supranacionālā rakstura, un pamatā šīm pretrunām atkal ir demokrātijas jautājums ES, kam jādod lielāka vara – valstu valdību pārstāvjiem vai Eiropas Komisijai, kā jāveido Eiropas Padome.²⁹

Šīs divas ES attīstības iespējas literatūrā tiek dalītas arī kā funkcionālisms un federālisms, kur pirmais paredz valstu sadarbību svarīgākajās ekonomikas jomās, otrais – Eiropas federācijas izveidi.³⁰ Domājams, šāds dalījums sen vairs nav atbilstošs, jo ES jau ilgus gadus aptver daudz vairāk jomu nekā tikai ekonomiskā sadarbība.

Runājot par demokrātiskuma trūkumu, jāteic, ka problēmas risinājumi tiek pastāvīgi meklēti, tiešā Eiropas Parlamenta ievēlēšana to neatrisināja,³¹ tiek strādāts pie citiem risinājumiem, arī Lisabonas līgums lielā mērā ietver demokratizācijas jautājumus, tostarp arī dalībvalsts izstāšanās iespēju, kura bieži analizēta kā ES trūkums. Federālisma aizstāvji atzīst, ka ES var demokratizēties un stiprināt cilvēku uzticēšanos, var izveidot spēcīgu centrālo valdību, kas ir spējīga uzņemties saistības pret spēcīgām vietējām valdībām, kas savukārt ir spējīgas uz demokrātisku lēmumu pieņemšanu.³²

ES kontekstā zinātnieki nosacīti sadalās federālisma atbalstītājos, sui generis atbalstītājos un supranacionālisma atbalstītājos, bet, pēc autores domām, starp šīm teorijām var arī nevilkt striktas robežas, jo ES daudzējādā ziņā ir sui generis, tā ir arī supranacionāla un pilnīgi noteikti attīstās arī federācijas virzienā, tikai domājams, ka savā attīstībā ES izveidos pavisam jaunu pārvaldes formu, kura būs jau zināmo modifikācija. Līdzīgu viedokli savā referātā savulaik paudis arī Latvijas Universitātē kopš 2006. gada praktizējošais Vācijas akadēmiskā apmaiņas dienesta vieslektors, Getingenes Georga Augusta universitātes profesors Dr. T. Šmics, sakot, ka Eiropā ir izveidojusies supranacionāla publiska vara, ne valstiska, bet valstij līdzīga jauna integrācijas organizācijas forma, veidojums, kas savā attīstībā atrodas starp konfederāciju, federatīvu valsti un starptautisku organizāciju.³³

2. Latvijas Republika – Eiropas Savienības dalībvalsts

Arī Latvija pēc neatkarības atgūšanas savu darbību virzīja uz iestāšanos Eiropas Savienībā. 2003. gada 16. aprīlī Atēnās tika parakstīts pievienošanās ES līgums, 2003. gada 8. maijā tika pieņemti grozījumi Latvijas Republikas Satversmē, kas paredzēja tautas nobalsošanu par Latvijas dalību ES, un 2003. gada 20. septembrī notika tautas nobalsošana, kurā 66,97% bija balsoja "par". Latvija 2004. gada 1. maijā kļuva par ES dalībvalsti. Visā šajā procesā aktualizējās jautājumi par tādām konstitucionālām vērtībām kā neatkarība, demokrātija, suverēnā vara, kādi ir ES pamatlīgumu nosacījumi, kādu risinājumu rod Latvija.

2.1. Pamatlīgumu nosacījumi, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā

Iestāšanās ES skaidri noteikta Māstrihtas līguma jeb Līguma par ES 49. pantā: "Jebkura Eiropas valsts, kas respektē 6. panta 1. punktā izklāstītos principus, var lūgt, lai to uzņem par Savienības locekli (..)."³⁴ Tātad, lai kļūtu par ES dalībvalsti, valstij jārespektē brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību, pamatbrīvību un tiesiskuma principi (Māstrihtas līguma 6. panta 1. punkts). Savukārt ES Padome saskaņā Māstrihtas līguma 7. pantu var atņemt dalībvalstij dažādas tiesības, ja konstatē, ka tā pārkāpusi minētos principus, un pati arī lemt par šo sankciju atcelšanu.³⁵ Tātad dalībvalstij jārēķinās ar ES viedokli un tiesību principu interpretāciju. No Māstrihtas līguma un Romas līguma izriet ES kompetence šādās jomās:

– brīva preču aprite;

– lauksaimniecība;

– personu pāvietošanas brīvība, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite;

– vīzu politika, patvēruma politika, imigrācijas politika un cita politika, kas saistīta ar personu brīvu pārvietošanos;

– transports;

– konkurence, nodokļi un tiesību aktu tuvināšana;

– ekonomikas un monetārā politika;

– nodarbinātība;

– kopējā tirdzniecības politika;

– muitu sadarbība;

– sociālā politika, izglītība, arodmācības un jaunatne;

– kultūra;

– veselības aizsardzība;

– patērētāju tiesību aizsardzība;

– Eiropas komunikāciju tīkli;

– rūpniecība;

– ekonomiskā un sociālā kohēzija;

– pētniecība un tehnoloģijas attīstība;

– vide;

– sadarbība ar trešajām valstīm ekonomikas, finanšu un tehnikas jomā.³⁶

Tik plašs ir kompetenču klāsts, kuras dalībvalstis, to skaitā arī Latvija, iestājoties ES ir ļāvušas regulēt ES. Un tieši saistībā ar šīm deleģētām kompetencēm un dalībvalstu pilnvarām Eiropas Savienības institūciju ietvaros būtu jāvērtē konstitucionālo tiesību institūtu izmaiņas.

Vispirms neatkarība. Vai Latvija, iestājoties ES, zaudēja neatkarību? Neatkarība pēc būtības nozīmē, ka tikai valsts pati lemj par savām lietām, par visiem jautājumiem, ciktāl to neierobežo starptautisko tiesību obligātās normas.³⁷ Un šeit jārēķinās, ka ES veido savu autonomu tiesību sistēmu, kura ir prioritāra pār dalībvalstu tiesību sistēmām un tā nepieciešamības gadījumā savas tiesības var efektīvi realizēt pret dalībvalsts gribu.³⁸ Šis fakts pierādās arī attiecībā uz konstitūciju, jo Eiropas tiesa to ir noteikusi vairākās lietās, piemēram, International Handelsgesellschaft lietā.³⁹ Latvijai jārēķinās, ka attiecības starp valsts varas formām tiek ietekmētas un neatkarības jēdziena izpratne vairs nevar tikt definēta līdzīgi kā iepriekš, tā jāmodificē. Profesors E. Levits šeit runā par neatkarības kvantitatīvu samazināšanos, jo neatkarības smagumpunkts joprojām paliek dalībvalstu rīcībā, juridiski korekti interpretējot Satversmes 1. un 2. pantu, iespējams nonākt pie secinājuma, ka jēdziens "neatkarība" ir pietiekami ietilpīgs, lai varētu savienot Satversmes 1. un 2. panta pašreizējos formulējumus ar Latvijas līdzdalību Eiropas Savienībā.⁴⁰ Runājot par ES tiesību konstitucionalitāti, Latvijai savulaik tika ieteikta Vācijas, Austrijas, Itālijas un Somijas pieredze, proti, iestrādāt konstitūcijā starptautisko organizāciju atrunas klauzulu un deleģēšanu ar likumu,⁴¹ kas, kā būs redzams tālāk tekstā, kopumā arī ņemts vērā, grozot Satversmi. Kopumā Latvija, stājoties ES, ņēmusi vērā citu valstu pieredzi konstitucionālo problēmu risināšanā, un viennozīmīgi ir skaidrs, ka jēdzienam "neatkarība" vairs nav tās izpratnes, kāda tā bija, piemēram, 1920. gadā, jo tāda diemžēl ir cena par dalību ES.

Demokrātija – tautvaldība, politikas īstenošanas veids, kam raksturīgs tas, ka tauta tiek uzskatīta par valsts varas avotu, ka valsts varu kontrolē pilsoniska sabiedrība.⁴² Kas notiek ar to? E. Levits atkal ir optimistisks un norāda, ka šeit problēmas nerodas, jo ES orgāni ir tieši vai pastarpināti demokrātiski leģitimitēti.⁴³ Šajā jautājumā reti kurš ir tik optimistisks, demokrātijas trūkums jaušams jau pašā ES veidošanās sākumā, jo jau Eiropas Kopiena tika veidota uz valstu vienošanās pamata, kā teicis Monē: "Man šķita nepareizi konsultēties ar Eiropas tautu par Eiropas Kopienas struktūru, jo viņiem šajā jautājumā nebija praktiskas pieredzes."⁴⁴ Ja mēs leģitimitātei uzstādām tikai divas iespējas – ir/nav, tad ES gadījumā atbilde, visticamāk, būs "nav", jo ES vienmēr būs jomas, kurās ES tautas to neatbalstīs, un jomas, kurās atbalstīs, tādēļ ES kontekstā būtu jārunā par vairāk un mazāk leģitimitētām lietām.⁴⁵ Leģitimitāti ES kontekstā ietekmē arī iespēja piedalīties lēmumu pieņemšanā.⁴⁶ Šeit nu jāteic, ka Latvijas tautas iespēja piedalīties ES lēmumu pieņemšanā nav uzskatāma par vērā ņemamu. Tāpat tiesībzinātnieki norāda: lai gan ES vēl nav savas konstitūcijas, var runāt par konstitucionālismu, kas izriet no pamatlīgumiem. Tiek piedāvāts pamatlīgumus aizstāt ar konstitūciju un leģitimitāti nodot tautas, nevis pārstāvju rokās.⁴⁷ Šāds pavērsiens nenoliedzami radītu lielas izmaiņas ES pašreizējā struktūrā, aktualizētos jautājums par nacionālo un ES konstitūcijas attiecībām. Uzskatu, ka pašreizējā situācijā ir pamats runāt par ES konstitūciju, lai arī spēkā esoša dokumenta ar nosaukumu "konstitūcija" nav.

Suverenitāte – specifiska valsts varas kvalitāte, tās neatkarības augstākā pakāpe un pilnībā visā valsts teritorijā savu funkciju realizēšana gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā; augstākā vara valsts iekšējo attiecību risināšanā un neatkarība starptautisko jautājumu kārtošanā.⁴⁸ E. Levits jautājumā par suverenitāti norāda, ka dalībvalstu suverenitāte ES pamatlīgumos ir nostiprināta caur to, ka valsts var izstāties no ES. Lai gan pamatlīgumos tas nav paredzēts, tas izriet no pamatlīgumu mērķa un jēgas, ka dalībvalstis piedalās lēmumu pieņemšanā, ES ir pienākums respektēt dalībvalstu "nacionālo identitāti". Lai gan tiek zaudēta zināma daļa neatkarības, suverenitāte netiek zaudēta.⁴⁹ Tajā pašā laikā Eiropas Kopienu tiesa ir apstiprinājusi, ka dalībvalstu suverenitātes ierobežošana ir galīga, jo daļa tās tiek deleģēta ES.⁵⁰ Apskatot piedāvāto definīciju un paturot prātā, ka Latvijā suverēnā vara pieder tautai, kļūst skaidrs, ka ar dalību ES suverenitāte tomēr tiek ierobežota, jo deleģēto kompetenču jautājumos Latvijas tautas vara, ja ne zūd pavisam, noteikti kļūst ļoti grūti realizējama. Autore pieļauj, ka teorētiski ir iespējams apelēt pie tā, ka suverenitāte paliek neskarta, bet, analizējot ES institūciju darbību un dalībvalstu pilnvaras un tiesības ES, kļūst skaidrs, ka praktiska Latvijas tautas varas realizācija šajā līmenī ir minimāla.

Secināms, ka, Latvijai iestājoties ES, zināma transformācija notika gan ar neatkarības, gan demokrātijas, gan ar suverenitātes jēdzienu.

2.2. Satversmes grozījumi unLatvijas Republikas tiesību transformācija

Satversmes grozījumi, kas saistīti ar Latvijas iestāšanos un funkcionēšanu ES, tika pieņemti 2003. gada 8. maijā. Ar tiem jaunā redakcijā tika izteikts 68. un 79. pants. 68. pants tika papildināts ar tekstu: "Latvijas dalība Eiropas Savienībā izlemjama tautas nobalsošanā, kuru ierosina Saeima. Ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu, būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā izlemjamas tautas nobalsošanā." 79. pants izteikts šādā redakcijā: "Tautas nobalsošanai nodotais Satversmes pārgrozījums ir pieņemts, ja tam piekrīt vismaz puse no visiem balsstiesīgajiem. Tautas nobalsošanai nodotais likumprojekts, lēmums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai būtiskām izmaiņām šīs dalības nosacījumos ir pieņemts, ja balsotāju skaits ir vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un ja vairākums ir balsojis par likumprojekta pieņemšanu, Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai būtiskām izmaiņām šīs dalības nosacījumos."⁵¹Šos grozījumus darba grupa pamatoja ar secinājumiem, ka dalība ES nemaina Latvijas demokrātijas izpratni, neierobežo Latvijas tautas suverenitāti un neatkarību.⁵² Šāda Satversmē noteiktā kārtība paredz lēmuma par dalību ES pieņemšanu tādā kārtībā, kāda noteikta tautas nobalsošanai nodotam likumprojektam, acīmredzot neparedzot šo jautājumu par konstitucionālu, jo tādā gadījumā būtu nepieciešams cits balsstiesīgo skaits, turklāt lielāks skaits. LL.M., juridisko zinātņu doktorante K. Jarinovska, kas arī bija Satversmes grozījumu darba grupā, šādu risinājumu sauc par "tajā laikā pastāvošās dilemmas risinājumu (..) ar to tiesību normu izstrādātāji (..) apmierināja prasību pēc tautas iesaistīšanas lēmuma par dalību ES pieņemšanā".⁵³ Pat E. Levits, kurš kā iepriekš aprakstīts, arī nebūt nebija skeptisks jautājumos par ES ietekmi uz neatkarību, demokrātiju un suverenitāti, piedāvāja citu risinājumus, proti, papildināt Satversmi ar 2.a pantu šādā redakcijā – "Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts" –un nodot šos grozījumus tautas nobalsošanai 79. pantā Satversmes grozījumiem paredzētajā kārtībā.⁵⁴ Tātad viņš būtībā atzina, ka izmaiņas ir konstitucionālas un tās ieviesīs korekcijas Satversmes 1. un 2. panta interpretācijā.

Balsojums par dalību Eiropas Savienībā notika pēc 2003. gada 8. maijā pieņemtajiem grozījumiem, no kā diemžēl izriet, ka mainīt šo kārtību nebūtu pareizi, jo tas mainītu iespējamās tautas nobalsošanas par būtiskām izmaiņām dalības nosacījumos ES norises kārtību, proti, izmaiņām būtu lielākas prasības nekā pašai dalībai.⁵⁵ Ņemot vērā iepriekš apskatītās no dalības ES izrietošās izmaiņas Latvijas tiesību sistēmā, autore piekrīt E. Pastara viedoklim, ka lēmums par dalību ES bija jāpieņem tādā kārtībā, kādā tautas nobalsošanā izšķirami konstitutīva rakstura jautājumi.⁵⁶ Vēl vairāk, juridiski atbilstošāks būtu bijis E. Levita piedāvātais Satversmes grozījumu variants, jo tajā varētu ielasīt visu no dalības ES izrietošo un balsojums atbilstoši 79. pantā noteiktajai kārtībai Satversmes grozījumiem parādītu tautas patieso nostāju un valsts varas pārstāvjiem liktu cītīgāk piestrādāt pie izpētes un skaidrojošā darba, lai motivētu tautu, kas izraisītu lielāku iedziļināšanos arī pretargumentu meklējumos. Savukārt 2003. gada 20. septembra referendums pie "jaunās" kārtības parādīja vien to, ka attiecīgie Satversmes grozījumi bija labi aprēķināti, lai iegūtu pozitīvu balsojumu.

Apstiprinātie Satversmes grozījumi "atviegloja" Latvijas kļūšanu par ES dalībvalsti, bet neatrisināja jautājumus, kas saistīti ar ES tiesību normu vietu Latvijas tiesību sistēmā, tie neatzīst arī to, ka Satversmes 1. un 2. pantā ietvertie konstitucionālo tiesību jēdzieni būtu transformējušies, lai gan pētījumi parāda pretējo un gan Eiropas Kopienu tiesas prakse, gan citu valstu pieredze apliecina, ka ES tiesību normas ir primāras pār nacionālajām tiesību normām, pat par konstitūciju.⁵⁷

3. Eiropas Savienības konstitūcija un tās ratifikācija

Kā jau norādīts, 2004. gada 18. jūnijā tika parakstīts Līgums par Eiropas Konstitūciju, ar ko bija plānots aizstāt Līgumu par Eiropas Kopienu un Līgumu par Eiropas Savienību, kā arī tos labojošos līgumus.⁵⁸ Eiropas Konstitūcija radīta, lai paplašinātu ES regulējamās kompetences jeb "kopējos noteikumus", principā, ja tā stātos spēkā, tas būtu pagrieziens ES vēsturē, jo ES, no vienas puses, kļūtu par federatīvu veidojumu bez federālās valdības vai konfederatīvu veidojumu ar spēcīgu politisko centru, bet relatīvi mazu institucionālo aparātu.⁵⁹ Jebkurā gadījumā ES ievērojami tuvinās valstiskam veidojumam, un daudzos darbos izskan viedoklis, ka tas notiks arī neatkarīgi no konstitūcijas ratifikācijas. Tātad Eiropas Konstitūcija paplašina ES kompetences, taču tā vēl nepārveido ES par federāciju, tā nosaka šādas ES pamatnostādnes: pilsonība, budžeta neatkarība, eiro, vispārīgās vēlēšanās ievēlēts Eiropas Parlaments, Ministru padome, Eiropas Komisija, vairākuma principi, ES tiesību aktu prioritāte pār nacionālajiem.⁶⁰ Eiropas Konstitūcija paredzēja kompetenču sadalījumu ES ekskluzīvajā kompetencē, ES kompetencē atbalstīt, koordinēt un papildināt dalībvalstu darbības un kopējās kompetencēs ar dalībvalstīm. Kopumā kā vienīgā uzmanības vērtā novitāte varas dalījumā, ko paredzēja Eiropas Konstitūcija, tiek minēta nacionālo parlamentu iesaistīšana ES likumdošanā caur subsidiaritātes principu, tā stiprinot ES likumdošanas procesu leģitimitāti. Runājot par likumdošanu un balsošanas kārtību, Eiropas Konstitūcija paredzēja pastiprināt proporcionālo pārstāvību, līdz ar to pastiprināt demokrātiju un vairākuma varu. Institūciju demokratizācijā Eiropas Konstitūcija paredzēja palielināt Eiropas Parlamenta kompetenci, mainīt Eiropas komisāru ievēlēšanas kārtību, Eiropas Padomes lomas pieaugumu un prezidenta iecelšanu, ES ārlietu ministra institūtu.⁶¹

Latvijā ES speciālisti, runājot par Eiropas Konstitūciju, tieši kompetenču sadalījumu un ES tiesību vietu Latvijas tiesību normu hierarhijā nodēvēja par mūsu valsts ieguvumu.⁶² Tāpat tika norādīts, ka Eiropas Konstitūcija ir izdevīgāka salīdzinājumā ar iepriekšējiem pamatdokumentiem, jo paredz katrai dalībvalstij ES Padomē vienu balsi, tāpat konstitūcija ļauj cerēt, ka pēc 2014. gada Latvijai tomēr būs savs komisārs Eiropas Komisijā un lielās valstis piekāpušās mazajām, atdodot deputātu vietas Eiropas Parlamentā.⁶³ Eiropas Konstitūcija pirmoreiz ES tiesību vēsturē saturēja arī normu par dalībvalsts brīvprātīgu izstāšanos no Savienības,⁶⁴ par ko iepriekš tika spriests pēc "kas nav aizliegts, tas ir atļauts" mērauklas.

Šiem Latvijas secinājumiem pretī var nostatīt pilnīgi skeptiskus slēdzienus, piemēram, bijušā Čehijas prezidenta Vaclava Havela izteikumu par Eiropas Konstitūciju: "Tā būs Rubikonas šķērsošana, pēc kuras Eiropā vairs nebūs suverēnu valstu, paliks tikai viena valsts, jo valstiski svarīgi jautājumi tiks pieņemti tālā federālā valdībā Briselē."⁶⁵ No Eiropas Konstitūcijas izriet, ka ES valdība aizstās nacionālās valdības un tas notiks atbilstoši Nāciju hartas principiem. Kritiķi visas iepriekš, kā priekšrocības nosau­ktās lietas, nosauc par pazīmēm, kas liecina, ka ES veidojās kā "supervalsts", kurā dalībvalstis pakāpeniski zaudē neatkarību.⁶⁶

To, ka ne visas valstis bija tik optimistiski noskaņotas attiecībā uz Eiropas Konstitūciju, parādīja tās ratifikācijas process. Lai stātos spēkā, Eiropas Konstitūcija bija jāratificē visām tā laika 25 dalībvalstīm, 10 no tām nolēma rīkot referendumu, piemēram, Francija, Luksemburga, Nīderlande, Lielbritānija, pārējās, tostarp Latvija, ratifikāciju paredzēja veikt parlamenta balsojumā.⁶⁷

Apjukums iestājās pēc referendumiem Francijā un Nīderlandē, kur tauta nobalsoja pret Eiropas Konstitūciju. Francijā 2005. gada 29. maijā pret nobalsoja 55%, par pamatu šim balsojumam bija franču pretestība Turcijas, kur pārsvarā ir islāms, iestājai ES, un bailes, ka ES paplašināšanās pamazām novedīs pie Savienības efektivitātes un ietekmes zuduma.⁶⁸ Nīderlandē 2005. gada 1. jūnijā pret nobalsoja 61,6%, un Nīderlandes ārlietu ministrs paziņoja, ka Nīderlandei Eiropas Konstitūcija ir un paliks "mirusi".⁶⁹ Pēc šo valstu referendumiem izvirzījās jautājums, vai ratifikāciju vispār ir vērts turpināt, vai drīkst balsot par jau vienreiz noraidītu projektu.⁷⁰ Čehija norādīja, ka ES tīri labi funkcionē bez konstitūcijas un slikts līgums par konstitūciju būtu vēl ļaunāk nekā ja līguma nebūtu vispār. Dānija paziņoja, ka nevar nodot balsošanai līgumu, ja nav līguma, par ko balsot. Īrija, Zviedrija un Lielbritānija apturēja procesu.⁷¹

Pēc ieskata ratifikācijas procesā citās valstīs īpaši interesants kļūst ratifikācijas process Latvijā. Runājot par Satversmes grozījumiem, jau ieskicēju gadījumus, kad par ES jautājumiem rīkojama tautas nobalsošana – par dalību ES un par būtiskām izmaiņām šīs dalības nosacījumos. Šeit būtu laiks noskaidrot, ko saprotam ar jēdzienu "būtiskas izmaiņas". No pašu minēto Satversmes grozījumu darba grupas dalībnieku puses nāk skaidrojums, kuram var arī piekrist, ka ar "būtiskām izmaiņām" apriori jāsaprot:

– demokrātijas vājināšanas tendences;

– ES faktiskā vai juridiskā statusa izmaiņas;

– jauna līguma – ES konstitūcijas – pieņemšana.⁷²

Tātad no šāda tulkojuma ir pilnīgi skaidrs, ka arī Latvijai Eiropas Konstitūcija bija jānodod tautas nobalsošanai, bet notika pretējais, kam pamatā, šķiet, ir tikai politiski iemesli, piemēram, jau minētais ministru prezidenta I. Emša spārnotais teiciens, ka tie, kas grib zināt, zina, kā arī tā laika ārlietu ministra A. Pabrika viedoklis, ka "viens no galvenajiem argumentiem, kāpēc daudzās valstīs tiek rīkota tautas nobalsošana, ir, lai sabiedrība par līgumu uzzinātu pēc iespējas vairāk. Tomēr redzams, ka bieži vien valstīs, kur gaidāms referendums, diskusija vairs nenotiek par konstitūciju, bet gan par kaut ko citu – vai mums patīk konkrētais politiķis, konkrētā valdība. Tiek aizmirsts par konstitūcijas jēgu. Lēmums tiek pieņemts, balstoties uz citiem argumentiem, un konstitucionālais līgums tiek padarīts par ķīlnieku".⁷³ Vai būtu pieņemams, ka šādi politiski apsvērumi ir pārāki par Satversmē noteikto kārtību, un mēs arī citos konstitucionālos jautājumos varētu apelēt pie šāda veida argumentiem un atņemt tautai konstitūcijā noteiktās tiesības? Jāteic, ka Latviju pretstatā citām valstīm, kuras apturēja ratifikācijas procesus savās valstīs, nebūt neietekmēja Francijas un Nīderlandes referendumu rezultāti, neradās šaubas un 2005. gada 2. jūnijā notika pārliecinošais Saeimas balsojums par Eiropas Konstitūciju.

Eiropas Konstitūcija bija jānodod tautas nobalsošanai un interesants būtu precedents, ja līdzīgi kā Slovākijā⁷⁴ pēc tās ratifikācijas parlamentā tiktu iesniegta konstitucionālā sūdzība, ka Eiropas Konstitūcija bija jānodod tautas nobalsošanai.

Lai vai kā, Eiropas Konstitūcija, kas, visticamāk, tomēr būtu devusi ES lielāku varu, pēc tās noraidīšanas Francijā un Nīderlandē tā arī netika ratificēta, tā tagad tiek saukta par "mirušu" un kopš 2007. gada vidus ES vadītāji, nevēloties atteikties no ES nākotnes un attīstības, aktīvi strādājuši pie jauna līguma, ko sauc par reformu līgumu.

4. Lisabonas līgums un tā ietekme uz dalībvalstīm

Pēc Eiropas Konstitūcijas nāves, ja tā var teikt, Eiropas Savienība savos attīstības plānos nonāca tajā pašā izejas punktā, kur bija pirms konstitūcijas sagatavošanas, bet, apzinoties reformu nepieciešamību, pēc diviem pārdomu gadiem 2007. gada jūnijā ES izveidoja jaunu starpvaldību konferenci, kurai bija jāsagatavo reformu līguma projekts. Kā 2007. gada aprīlī norādīja Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs, "Eiropas Savienībai jākoncentrē uzmanība uz jautājumiem, kuru dēļ tā savulaik dibināta, jādomā par darba efektivizēšanu un jāatmet plāni par Eiropas Konstitūciju, kas novērš uzmanību no galvenā ES uzdevuma."⁷⁵ Jau 2007. gada 19. oktobrī Eiropadomes sanāksmē Lisabonā tika pieņemts šī līguma galīgais teksts un 2007. gada 13. decembrī tika parakstīts reformu jeb Lisabonas līgums.⁷⁶ Saistībā ar šo līgumu atkal izraisījušās diskusijas daudzās valstīs, tostarp arī Latvijā. Galvenie diskusiju jautājumi – vai Lisabonas līgums ir Eiropas Konstitūcijas reanimācijas mēģinājums, vai tas tuvina ES valstiskam veidojumam un, Latvijas situācijā, vai tas rada būtiskas izmaiņas dalībai ES, līdz ar to – vai tas būtu ratificējams referendumā.

Tātad, vai Lisabonas līgums ir Eiropas Konstitūcijas reanimācijas mēģinājums? Galvenā atšķirība starp Lisabonas līgumu un Līgumu par Eiropas Konstitūciju ir tā, ka pirmais paredz grozīt ES pamatlīgumus, toties otrais paredzēja tos pilnībā aizstāt. Apmēram 90% Eiropas Konstitūcijas ir iestrādāti Lisabonas līgumā, atmesti ir jautājumi par ES simboliku, daļa konstitūcijas izskaistinātās preambulas un daļa pantu par savienības principiem, teksts par pamattiesībām pārvietots uz līguma pielikumu. Lisabonas līgums no Eiropas Konstitūcijas mantojis:

– politiski vēlētu Eiropas Padomes prezidentu uz 2,5 gadu termiņu;

– jaunu amatu – augsto pārstāvi, kas apvieno līdzšinējos ārlietu un drošības politikas atbildīgos;

– no 2014. gada mazāku Eiropas Komisiju, jo tajā nebūs visu dalībvalstu pārstāvju;

– balsošanas spēku sadale starp dalībvalstīm laikā no 2014. līdz 2017. gadam;

– jaunas pilnvaras gan Eiropas Komisijai, gan Eiropas Parlamentam, gan Eiropas Kopienu tiesai;

– dalībvalstu veto atcelšana vairākās jomās;⁷⁷

– dalībvalsts izstāšanās klauzula, ja dalībvalsts to nolemj saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām (49.A pants).⁷⁸

Kopumā līgums transformē varu vairākos jautājumos – veto tiesību samazināšanā, Eiropas Kopienu tiesas kompetences palielināšanā, jaunu institūciju radīšanā, kā arī balsošanas sistēmā. Attiecībā uz suverenitāti ir jārēķinās, ka gandrīz katrs jauns līgums daļēji nodod suverenitāti ES un Lisabonas līgums nav izņēmums, jo tas padziļina sadarbību vairākās jau esošās jomās un ievieš dažās jaunās. Tā no jauna sadarbībā tiek iekļautas tādas jomas kā enerģētika, tūrisms, civilā aizsardzība un administratīvā sadarbība, no kurām enerģētika ir dalītajās kompetencēs, pārējās ietilpst grupā, kur ES veic darbības, lai koordinētu, atbalstītu un papildinātu dalībvalstu darbības.⁷⁹ Taču tiek pieņemts, ka dalībvalstis vismaz nacionālo valdību līmenī to apzinās, jo tas tiek darīts, lai sasniegtu labāku rezultātu esot ES, nevis atsevišķi.⁸⁰ Interesanti, ka personas, kas strādāja pie Eiropas Konstitūcijas, tiecas apgalvot, ka Lisabonas līgums ir Eiropas Konstitūcijas kopija ar vēl vairākām būtiskām izmaiņām, kas noteikti būtu jānodod dalībvalstu iedzīvotāju izlemšanai, piemēram, veto tiesību atņemšana 61 jomā, tostarp enerģētikā, veselībā un ārpolitikā, Eiropas Kopienu tiesas pilnvaras lemt par kriminālsodiem un tiesību garantēšanu imigrantiem un ES stingrās vadlīnijas publisko iepirkumu jomā. Turpretī oponenti norāda, ka Lisabonas līgums noteikti būtu jāratificē, jo tas ļautu ES darboties labāk, turpināt integrāciju un arī šī līguma "izgāšanās" novestu pie nopietnas ES krīzes.⁸¹ Izskatās, ka ES nopietni tiek strādāts pie tā, lai Lisabonas līgums netiktu nodots tautas nobalsošanai dalībvalstīs, jo ES atrodas nopietnas krīzes priekšā un pagaidām kā vienīgais risinājums viņu acīs ir šis Lisabonas līgums.

Daudzas valstis, tostarp Īrija, Lielbritānija, Polija un Dānija, līgumam ir pievienojušas deklarācijas, izslēdzot ES kompetenci savas valsts teritorijā atsevišķās jomās, Īrija un Lielbritānija jau iepriekš nenodotajās patvēruma, vīzu un imigrācijas politikas jomās un pēc Lisabonas līguma vēl arī tieslietu un iekšlietu jautājumos, Polija – pamattiesību jautājumos, Dānija – tieslietās un iekšlietās.⁸²

Tiek apgalvots, ka tas, ka Lisabonas līgumu varētu sagaidīt Eiropas Konstitūcijas liktenis, ir maz ticams, jo visas valstis, izņemot Īriju, ir nolēmušas ratificēt to parlamentā, turklāt arī Īrijā šim līgumam pagaidām ir pārliecinošs atbalsts.⁸³ Savukārt no apskatītā redzams, ka situācija nebūt nav tik viennozīmīga, jo speciālisti atzīmē Lisabonas līguma ieviestās būtiskās izmaiņas un to ietekmi uz dalībvalstīm, kuru tautām būtu jādod tiesības izlemt.

Latvija, protams, ir starp valstīm, kas plāno Lisabonas līgumu ratificēt parlamentā, jo "līgums neierobežo nacionālo valstu suverēnās tiesības", tajā ir "efektīvāks demokrātijas ietvars".⁸⁴ Bet, ja atgriežamies pie Satversmes grozījumiem un atrunas par būtiskām izmaiņām dalībai ES, vai Lisabonas līgums nav traktējams kā būtiskas izmaiņas? Tas atkal jāvērtē, izejot no trim iepriekš nosauktajiem gadījumiem, kad runājam par būtiskām izmaiņām – demokrātijas vājināšanas tendenču esamība, ES faktiskā vai juridiskā statusa izmaiņas vai ES Konstitūcijas pieņemšana.

Vispirms par demokrātijas vājināšanas tendencēm. Viedoklis, ka ES jaušams demokrātijas trūkums, jau iepriekš daudz apskatīts, bet vai Lisabonas līgums to vēl vairāk palielinās, vai tas padara ES pārvaldi demokrātiskāku un palielina demokrātiskumu dalībvalstīs. Lisabonas līgums skaisti runā par demokrātiskumu, paredz pārstāvības demokrātiju, bet reāli Eiropas Parlamenta, kuru vienīgo varētu saukt par ES tautu leģitimētu institūtu, pilnvaras joprojām paliek stipri ierobežotas. Lisabonas līgums maina balsošanas kārtību, taču dalībvalstu ietekme tik un tā nav vienāda, jo atšķirīgs ir t. s. balss svars. ES ietekme uz demokrātiskumu dalībvalstīs lielā mērā atkarīga no pašām dalībvalstīm, no tā, cik demokrātiski tiek izvirzīti valsts pārstāvji ES institūcijās, kā arī no tā, cik aktīvi valsts izmanto ES piešķirtās tiesības, kas, protams, ir stipri atkarīgs arī no valstij pieejamiem resursiem.⁸⁵ Redzams, ka Lisabonas līgumā paredzētā demokratizācija ir vairāk deklaratīva rakstura un, ņemot vērā Latvijas valsts kapacitāti, par demokrātijas stiprināšanos ES runāt nav pamata. Demokrātijas vājināšanās saskatāma tajā aspektā, ka palielinās ES kompetenču klāsts, tātad atkal mainās suverenitātes jēdziens un pastāv demokrātijas vājināšanas iespēja, citos aspektos (ES pārvades demokrātiskums, ietekme uz demokrātiskumu dalībvalstī) izskatās, ka Lisabonas līgums demokrātiju ietekmējošas izmaiņas neievieš.

ES statusa izmaiņas. Jau teikts, ka Lisabonas līgumā pieaug ES kompetences, kā arī tiek ieviests to sadalījums ES ekskluzīvajās, kopējās un ES koordinācijas un padomdevēja. Turklāt Lisabonas līguma 2. panta 12. punkts iekļauj Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā 2.a panta 1. daļu, kas runājot par ekskluzīvajām kompetencēm, noteic, ka "(..) dalībvalstis to var darīt pašas tikai tad, ja Savienība tās pilnvarojusi vai tas vajadzīgs Savienības pieņemto aktu īstenošanai".⁸⁶ No šī panta izriet, ka ES ir funkciju deleģēšanas tiesības dalībvalstīm, kas iespējamas tikai tad, ja ES ir suverēns (valstisks veidojums), jo pretēji sanāk, ka ES deleģē dalībvalstīm to, ko dalībvalstis deleģējušas (Latvijas gadījumā – Satversmes 68. panta 2. daļa) ES, kas nemaz nav iespējams. Uz to, ka Lisabonas līgums tuvina ES valstiskam veidojumam, norāda arī tas, ka ES ar to pievienojas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, jo šādas tiesības nav paredzētas pārnacionālām organizācijām. Šis apstāklis veidos situāciju, ka veidosies divējāda prakse konvencijas piemērošanā, jo pēc tās vadīsies divas nesaistītas institūcijas – Eiropas Cilvēktiesību tiesa un Eiropas Kopienu tiesa. ⁸⁷ Lai gan plaši tiek pasniegts, ka Lisabonas līgums ir tikai institucionālā reforma, tas rada diezgan būtiskas izmaiņas līdz šim deklarētajā ES statusā.

Šķiet, tas, ka Lisabonas līgums satur Eiropas Konstitūcijas normas, jau pieminēts daudzkārt. Turklāt, redzot tā saturu un iespējamo ietekmi uz ES pēc tā ratifikācijas, tas vien, ka Lisabonas līgums pēc formas neatbilst konstitūcijai, kā arī groza pamatlīgumus, nevis stājas to vietā, nav rādītājs, lai paziņotu, ka Lisabonas līgums nav Eiropas Konstitūcija, jo kopumā tas veido pilnīgi citu ES un ir uzskatāms par tās konstitūciju.

Pēc šīs analīzes konstatējams, ka Lisabonas līgums būtu jānodod tautas nobalsošanai saskaņā ar Satversmes 68. panta 4. daļu. Šis lēmums būs jāpieņem Saeimai, un šķiet, ka tur jau šobrīd ir izveidojies savs politiskais slēdziens, ka Lisabonas līgums Latvijas dalību "būtiski" neietekmē un arī mūsu suverenitāti, demokrātiju un neatkarību saturiski nemainīs. Autore pieļauj, ka daļa Saeimas deputātu, nemaz nerunājot par tautu, nemaz īsti nezina, kas ir Lisabonas līgums, kur nu vēl spēj analizēt tā ietekmi.

Kopsavilkums

1. Jau pašos sadarbības pirmsākumos, 1951. gadā izveidojot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, tās dalībvalstis paredzēja Eiropas valstu sadarbības pāraugšanu valstiskā veidojumā, viņi gan to nosauca par pirmo soli uz federālu Eiropu.

2. ES arvien vairāk iegūst valstiska veidojuma pazīmes un to var saistīt gan ar federālismu, gan ar konfederālsimu, tomēr, visticamāk, tā nekad nebūs klasiska federācija vai konferedrācija, tā izveidos pavisam jaunu pārvaldes formu, kura būs jau zināmo modifikācija.

3. Latvijai iestājoties ES, zināma transformācija notika gan ar neatkarības, gan demokrātijas, gan suverenitātes jēdzienu, tas ir neizbēgams priekšnosacījums, izvēloties šādu ceļu.

4. 2003. gada 8. maija Satversmes grozījumi "atviegloja" Latvijas kļū­šanu par ES dalībvalsti, bet neatrisināja daudzas konstitucionālas problēmas. Balsojumam par dalību ES bija jānotiek saskaņā ar Satversmes 79. pantā konstitucionāliem referendumiem noteikto kārtību. Atbilstošāki būtu bijuši E. Levita piedāvātie grozījumi.

5. Līgums par Eiropas Konstitūciju bija jānodod tautas balsošanai saskaņā ar Satversmes 68. panta 4. daļu, bet tas netika izdarīts vien politisku apsvērumu dēļ, nevērtējot tā ietekmi uz Latvijas tiesību sistēmu.

6. Lai gan tas netiek atzīts, Lisabonas līgums uzskatāms par Eiropas Konstitūciju un tas ieviesīs būtiskas izmaiņas ES, tostarp piešķirot ES vairākas vien valstij raksturīgas pilnvaras. Tas transformēs arī Latvijas tiesības, līdz ar to jāskata jautājums par tā nodošanu tautas balsojumam.

---

 ¹ Eiropas Savienības tiesības. Autoru kolektīvs. Dānijas Ārlietu ministrijas Juridiskais dienests. Kopenhāgena: 2000, 9. lpp.

² Turpat.

³ Eiropas Savienības vēsture. Pieejams: http://www.eiropainfo.lv/print.php?1=lv&i=4.2. [skatīts 29.02.2008.].

⁴ Eiropas Savienība. Pieejams: http://lv.wikipedia.org/wiki/Eiropas_Savien%C4%ABba [skatīts 21.03.2008.].

⁵ Turpat.

⁶ The History of the European Union. Pieejams: http://europa.eu/abc/history/1945-1959/1958/index_en.htm [skatīts 10.03.2008.].

⁷ The History of the European Union. Pieejams: http://europa.eu/abc/history/1960-1969/1967/index_en.htm [skatīts 21.03.2008.].

⁸ Eiropas Savienības vēsture. Pieejams: http://www.eiropainfo.lv/print.php?1=lv&i=4.2. [skatīts 29.02.2008.].

⁹ Turpat.

¹⁰ Eiropas Savienības vēsture. Pieejams: http://www.eiropainfo.lv/print.php?1=lv&i=4.2. [skatīts 29.02.2008.].

¹¹ Eiropas Savienības tiesības. Autoru kolektīvs. Dānijas Ārlietu ministrijas Juridiskais dienests. Kopenhāgena: 2000, 14.–15. lpp.

¹² Turpat, 10. lpp.

¹³ Eiropas Savienības vēsture. Pieejams: http://www.eiropainfo.lv/print.php?1=lv&i=4.2. [skatīts 29.02.2008.].

¹⁴ Grūtā vienošanās par Eiropas Konstitūciju. Pieejams: http://www.leta.lv/archive_item [skatīts 18.02.2008.].

¹⁵ EU constitution: Where member states stand. Pieejams: http://newsvote.bbc.co.uk/mpapps/pagetools/print/news.bbc.co.uk/1/hi/world/europe/3954 [skatīts 18.03.2008.].

¹⁶ Grūtā vienošanās par Eiropas Konstitūciju. Pieejams: http://www.leta.lv/archive_item [skatīts 18.02.2008.].

¹⁷ Q&A: The Lisabon Treaty. Pieejams: http://newsvote.bbc.co.uk/mpapps/pagetools/print/news.bbc.co.uk/1/hi/world/europe/6901353.stm [skatīts 18.03.2008.].

¹⁸ Lisabonas līgums. Pieejams: http://www.consilium.europa.eu /cms3_jo/showpage.asp?id=1296&lang_lv [skatīts 19.02.2008.].

¹⁹ Eiropas Savienība. Pieejams: http://lv.wikipedia.org/wiki/Eiropas_Savien%C4%ABba [skatīts 2008. gada 21. martā).

²⁰ Federālisms. Pieejams: http://home.lanet.lv/~rbalodis/Salidzinoshas%20KT/Handouti/FEDERALISMS.pdf [skatīts 21.03.2008.].

²¹ Federācijas principi. Pieejams:http://home.lanet.lv/~rbalodis/Salidzinoshas%20KT/FEDERALISMS_principi.pdf [skatīts 21.03.2008.].

²² Burgess M. Federalism and European Union: The building of Europe, 1950–2000. London: Routledge, 2000, p. 254.

²³ Ibid., p. 262.

²⁴ Ibid., p. 263.

²⁵ Borzel T.A., Risse T. Who is afraid of a European Federation? How to Constitute a Multi-Level Governance System. Pieejams: http://www.jeanmonnetprogram.org/papers/00/00f0101.html [skatīts 18.03.2008.].

²⁶ Burgess M. Federalism and European Union: The building of Europe, 1950–2000. London: Routledge, 2000, p. 279.

²⁷ Leming R. An Introduction to federalism. Pieejams: http://www.federalunion.org.uk/federalism/index.shtml [skatīts 18.03.2008.].

²⁸ Borzel T.A., Risse T. Who is afraid of a European Federation? How to Constitute a Multi-Level Governance System. Pieejams: http://www.jeanmonnetprogram.org/papers/00/00f0101.html [skatīts 18.03.2008.].

²⁹ Ash T. The EU’s Future: The Federalism/Intergovernmentalism Debate. Pieejams: http://www.bigissueground.com/politics [skatīts 18.03.2008.].

³⁰ Carls A.C., Naughton M. "Funkcionalism" and "Federalism" in the European Union. Pieejams: http://www.cpjustice.org/stories/storyReade… [skatīts 2008. gada 18. martā).

³¹ Blondel J., Sinnott R., Svensson P. People and Parliament in the European Union: Participation, Democracy and Legitimacy. Oxford: Clarendon Press, 1998.

³² Wiener A. Building Institutions: The developing Practise of European citizenship, Ottawa: Carlton University, 1995, p. 426.

³³ Konstitucionālās tiesas un Eiropas Savienība. Pieejams: http://www.leta.lv/archive_item [skatīts 18.02.2008.].

³⁴ Kā iestāties Eiropas Savienībā un kā no tās izstāties. Pieejams: http://www.leta.lv/archive_item [skatīts 18.02.2008.].

³⁵ Līguma par Eiropas Savienību konsolidētā versija. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, 29.12.2006., Nr. C321.

³⁶ Turpat.

³⁷ Levits E. Satversme un Eiropas Savienība // Jurista Vārds, 8.06.2000., Nr. 23.

³⁸ Turpat.

³⁹ Buka A.Par ārvalstu pieredzi konstitucionālo problēmu risināšanā. No atzinuma "Efektīvas tiesību tuvināšanas konstitucionāla un administratīva veicināšana un dalība Eiropas Savienībā" // Jurista Vārds, 8.06.2000., Nr. 23.

⁴⁰ Levits E. Satversme un Eiropas Savienība // Jurista Vārds, 8.06.2000., Nr. 23.

⁴¹ Buka A.Par ārvalstu pieredzi konstitucionālo problēmu risināšanā. No atzinuma "Efektīvas tiesību tuvināšanas konstitucionāla un administratīva veicināšana un dalība Eiropas Savienībā" // Jurista Vārds, 8.06.2000., Nr. 23.

⁴² Juridisko terminu vārdnīca. Rīga: Kamene, 2002, 40. lpp.

⁴³ Levits E. Satversme un Eiropas Savienība // Jurista Vārds, 8.06.2000., Nr. 23.

⁴⁴ Blondel J., Sinnot R., Svensson P. People and Parliament in the European Union: Participation, Democracy and Legitimacy. Oxford: Clarendon Press, 1998.

⁴⁵ Ibid.

⁴⁶ Ibid.

⁴⁷ Eriksen E.O., Fossum J.E., Democracy in the European Union: Integration through Deliberation? London: Routledge, 2000, p. 137–138.

⁴⁸ Juridisko terminu vārdnīca. Rīga: Kamene, 2002, 171. lpp.

⁴⁹ Levits E. Satversme un Eiropas Savienība // Jurista Vārds, 8.06.2000., Nr. 23.

⁵⁰ Kā iestāties Eiropas Savienībā un kā no tās izstāties. Pieejams: http://www.leta.lv/archive_item [skatīts 18.02.2008.].

⁵¹ Latvijas Republikas Satversme: LR likums // Latvijas Vēstnesis, 1.07.1993., Nr. 43.

⁵² Endziņš A. Latvijas un Eiropas Savienības tiesības un to savstarpējā hierarhija // Jurista Vārds, 2.12.2003., Nr. 43.

⁵³ Jarinovska K. Būtiskas izmaiņas nosacījumos par dalību Eiropas Savienībā // Jurista Vārds, 29.01.2008., Nr. 4.

⁵⁴ Levits E. Satversme un Eiropas Savienība // Jurista Vārds. 8.06.2000., Nr. 23.

⁵⁵ Pastars E. Cik satversmīgs bija balsojums par iestāšanos Eiropas Savienībā // Jurista Vārds, 9.03.2004., Nr. 9.

⁵⁶ Turpat.

⁵⁷ Kā notiek Lietuvas piemērošanās Eiropas Savienībai // Jurista Vārds, 10.02.2004., Nr. 5.

⁵⁸ Van Gerven W. The European Union: a Polity of States and Peoples. Stanford: Stanford University Press, 2005, p. 260.

⁵⁹ Sbragia A. The Future of Federalism in the European Union. Pittsburgh: University of Pittsburgh, 2004.

⁶⁰ Sieberson S.C. How the New European Union Constitution Will Allocate Power between the EU and Its Member States. Pieejams: http://www.questia.com [skatīts 12.02.2008.].

⁶¹ Van Gerven W. The European Union: a Polity of States and Peoples. Stanford: Stanford University Press, 2005, p. 276–300.

⁶² Ko Eiropas Savienība dos Latvijai // Latvijas Vēstnesis, 27.04.2005.

⁶³ Grūtā vienošanās par Eiropas Konstitūciju // Latvijas Vēstnesis, 22.06.2004.

⁶⁴ Kā iestāties Eiropas Savienībā un kā no tās izstāties. Pieejams: http://www.leta.lv/archive_item [skatīts 18.02.2008.].

⁶⁵ McManus J.F. Merger mania; European Union Member Nations are close to voting on a newly created Constitution. Europeans are awaking to the Serious Realiy of Losing their Independence. Pieejams: http://www.questia.com/reader/print [skatīts 26.02.2008.].

⁶⁶ Ibid.

⁶⁷ Kāds būs Eiropas Konstitūcijas liktenis // Latvijas Vēstnesis, 12.07.2005.

⁶⁸ Borowiec A. European Union at Crossroads; Referendum on Constitution Set to Begin; French Vote Critical. Pieejams: http://www.questia.com/reader/print [skatīts 26.02.2008.].

⁶⁹ EU constitution: Where member states stand. Pieejams: http://newsvote.bbc.co.uk/mpapps/pagetools/print/news.bbc.co.uk/1/hi/world/europe/3954... [skatīts 18.03.2008.].

⁷⁰ Kāds būs Eiropas Konstitūcijas liktenis // Latvijas Vēstnesis. 12.07.2005.

⁷¹ EU constitution: Where member states stand. Pieejams: http://newsvote.bbc.co.uk/mpapps/pagetools/print/news.bbc.co.uk/1/hi/world/europe/3954... [skatīts 18.03.2008.].

⁷² Jarinovska K. Būtiskas izmaiņas nosacījumos par dalību Eiropas Savienībā // Jurista Vārds, 29.01.2008., Nr 4.

⁷³ Ko Eiropas Savienība dos Latvijai // Latvijas Vēstnesis, 27.04.2005.

⁷⁴ EU constitution: Where member states stand. Pieejams: http://newsvote.bbc.co.uk/mpapps/pagetools/print/news.bbc.co.uk/1/hi/world/europe/3954... [skatīts 18.03.2008.].

⁷⁵ European Union Should Ditch Plans for a Constitution, Says Blair. Pieejams: http://www.questia.com/reader/print [skatīts 26.02.2008.].

⁷⁶ Eiropas Savienības institucionālā reforma. Pieejams: http://europa.eu/institutional_reform/ind... [skatīts 29.02.2008.].

⁷⁷ Q&A: The Lisabon Treaty. Pieejams: http://newsvote.bbc.co.uk/mpapps/pagetools/print/news.bbc.co.uk/2/hi/europe/6901353.stm [skatīts 18.03.2008.].

⁷⁸ Lisabonas līgums. Pieejams: http://www.consilium.europa.eu /cms3_jo/showpage.asp?id=1296&lang_lv [skatīts 19.02.2008.].

⁷⁹ Turpat.

⁸⁰ Mulvery S. A close look at the Reform Treaty. Pieejams: http://newsvote.bbc.co.uk/mpapps/pagetools/print/news.bbc.co.uk/2/hi/europe/6928737.stm [skatīts 18.03.2008.].

⁸¹ Viewpoints: The Lisabon Treaty. Pieejams: http://newsvote.bbc.co.uk/mpapps/pagetools/print/news.bbc.co.uk/2/hi/europe/7139265.stm [skatīts 18.03.2008.].

⁸² Q&A: The Lisabon Treaty. Pieejams: http://newsvote.bbc.co.uk/mpapps/pagetools/print/news.bbc.co.uk/2/hi/europe/6901353.stm [skatīts 18.03.2008.].

⁸³ Ibid.

⁸⁴ Kā mūs ietekmē Lisabonas līgums // Jurista Vārds, 26.02.2008., Nr. 8.

⁸⁵ Jarinovska K. Būtiskas izmaiņas nosacījumos par dalību Eiropas Savienībā // Jurista Vārds, 29.01.2008., Nr. 4.

⁸⁶ Lisabonas līgums. Pieejams: http://www.consilium.europa.eu /cms3_jo/showpage.asp?id=1296&lang_lv [skatīts 19.02.2008.].

⁸⁷ Jarinovska K. Būtiskas izmaiņas nosacījumos par dalību Eiropas Savienībā // Jurista Vārds, 29.01.2008., Nr. 4.