Latvijas Satversmes tiesa par EKT Konferences locekli tika uzņemta 2000. gadā. Mūsu Satversmes tiesa bija 29. dalībniece šajā organizācijā, bet šogad balsojām par 40. dalībnieka – Monako Augstākās tiesas – uzņemšanu.

EKT Konferencē ietilpstošo konstitucionālo tiesu prezidenti periodiski rīko apspriedes – prezidentu "apaļo galdu" (Circle of Presidents), kurās tiek izlemti svarīgākie organizācijas jautājumi. Viens no tiem ir prezidējošās valsts ievēlēšana uz trim gadiem. Citi jautājumi ir saistīti ar Statūtu grozījumiem, jaunu valstu uzņemšanu Konferencē, kā arī tiek balsots par konkrētā perioda aktuālāko tematu.

Pēdējos trīs gadus – no 2006. gada līdz 2008. gadam – Konferences prezidējošā (pēc būtības – organizējošā un atbildīgā) dalībniece bija Lietuvas Konstitucionālā tiesa. Šogad, 3.–6. jūnijā, Viļņā notika šī perioda pēdējā apspriede – EKT Konferences XIV kongress. Savukārt par nākamo prezidējošo valsti triju kandidātu konkurencē ievēlējām Rumānijas Konstitucionālo tiesu.

Konferences pasākumu un kongresā apspriežamo tematu nozīmīgumu uzsver arī viesi. Šogad kongresā piedalījās Eiropas Kopienu tiesas prezidents un tiesneši, [Eiropas] Pirmās instances tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneši, Eiropas Padomes Venēcijas komisijas direktors, kā arī citu valstu konstitucionālo tiesu vai šādu tiesu apvienību vadītāji un pārstāvji – Ibero-Amerikas konstitucionālo tiesu konferences, Dienvidāfrikas (Southern African) tiesnešu komisijas (SAJC), Āzijas valstu konstitucionālo tiesu apvienības, Franču valodu lietojošo konstitucionālo tiesu asociācijas (ACCPUF), Brazīlijas, Čīles, Meksikas, Kapeverdes, Marokas un citu valstu pārstāvji. Iespējams, šogad tas bija saistīts arī ar 2009. gada janvārī plānoto pasaules valstu konstitucionālo tiesu kongresu.

XIV kongresa diskusiju temats – "Likumu robi konstitucionālajā jurisprudencē". Lietuvas Konstitucionālās tiesas tiesneši bija apkopojuši visu dalībnieku iepriekš sniegto informāciju – gan problemātiku zinātniskajā doktrīnā, gan likumos ietverto regulējumu, gan praktiskos risinājumus. Šis pētījums, kā arī konstitucionālo tiesu sniegtie ziņojumi ir izlasāmi organizatoru mājaslapā (www.lrkt.lt) un tuvākajā laikā tiks publicēti speciālā Konferences materiālu krājumā (interesentiem ar tiem būs iespēja iepazīties Satversmes tiesas bibliotēkā). Tāpēc šeit necentīšos to visu pārrakstīt, tikai ieskicēšu svarīgākās atziņas, kam var būt nozīme mūsu tiesas praksē un konstitucionālās tiesvedības izpratnei Latvijā.

[1] Ievadā varētu norādīt, ka tematu latviski pareizāk būtu veidot ar citu zemtekstu: "likumdošanas izlaidums" jeb "likumdevēja nolaidība" (legislative omission). Taču praksē un tiesību teorijā mēs vairāk lietojam vārdus "likuma robs", ar to saprotot likuma "klusēšanas" gadījumus. Proti, ir konkrēta situācija, kas būtu jāregulē, bet likumā nav nekādu piemērojamu noteikumu vai arī šis noteikums pēc tā jēgas un mērķa neder. Tomēr likuma robs var veidoties arī likuma nepilnības gadījumos, kad, no tiesību sistēmas viedokļa, ir nepieciešams regulējums un likumdevējam bija likumā jāietver pozitīvs tiesiskais regulējums.

Šāda regulējuma neesamība jeb likuma roba rašanās var būt apzināta (ar nolūku) vai neapzināta. Zinātniskajā literatūrā gan īpaši netiek norādīts uz likumdevēja nolaidību. Tāpat netiek arī nodalīti likuma robi, kas būtu pretrunā valsts konstitūcijai.

[2] Konstitucionālo tiesu kompetencē expresis verbis (izņemot Portugāles Konstitūcijas 283. p.) nav paredzētas speciālas pilnvaras vērtēt normas neesamības konstitucionalitāti. Šo situāciju parasti skaidro ar loģiku, proti, nav pašas normas, ko vērtēt un ko atzīt par spēkā neesošu.

Tomēr visu valstu konstitucionālo tiesu pārstāvji kongresā informēja, ka tiesu praksē šo problēmu nereti nākas risināt un parasti tas ir saistīts ar konstitucionālās tiesas uzdevumu aizsargāt personu pamattiesības. Kongresā varēja pārliecināties, ka sniegtais situāciju raksturojums un pieņemto lēmumu argumentācija sakrīt ar Latvijas Satversmes tiesas praksi. Tiesas vērtē, vai normas neesamība iekļaujas likumdevēja rīcības brīvības rāmjos (var izvēlēties – radīt normu vai ne), vai arī tās trūkums ir pretrunā augstāka juridiska spēka tiesību normai (piemēram, kādas personu grupas tīša vai netīša nenosaukšana likumā var radīt šīs grupas pārstāvja diskrimināciju).

[3] Lai izvairītos no situācijas, kad konstitucionālās pārbaudes rezultātā tiek pārkāpts varas dalīšanas princips, Satversmes tiesa savos spriedumos izvairās formulēt tiesību normas vai noteikt, kā likumdevējam tās būtu formulējamas. Tādejādi pastāv abpusējs respekts – likumdevējs ņem vērā konstitucionālās pārbaudes rezultātā doto slēdzienu, un Satversmes tiesa respektē likumdevēja rīcības brīvību.

Ja apstrīdētā norma tiek atzīta par spēkā neesošu, dažkārt līdz kļūdas izlabošanai likumā ir nepieciešams pagaidu tiesiskais noregulējums. Pēc būtības tie ir gadījumi, kad likuma robs rastos tiesas darbības rezultātā, ja vien tiesa darbotos formāli, it kā atrastos ārpus reālas sabiedrības. Nenoregulēta situācija vēl būtiskāk var aizskart gan atsevišķu indivīdu, gan sabiedrību kopumā. Šādās reizēs tiesa ir atzinusi, ka juridisko spēku atgūst tiesību norma, kas bija grozīta ar apstrīdēto normu (sk., piemēram, spriedumus lietās Nr. 2005-12-0103 vai lietā Nr. 2006-13-0103). Citos gadījumos tiesa ir norādījusi, ka iestādēm un tiesām līdz spriedumā norādītajam datumam jāpiemēro par nelikumīgām atzītās tiesību normas atbilstoši Satversmei un Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām (piem., lietā Nr. 2006-03-0106), kā arī ievērojot Satversmes tiesas spriedumā norādīto (piem., lietā Nr. 2006-28-01).

Citastarp šeit varētu minēt vienu interesantu viedokli: ja valsts konstitūcijā ir ietvertas nepieciešamās pamatvērtības (vai ir atsauce uz starptautiskajiem dokumentiem), tad likuma robs reāli nevarot pastāvēt. Tiesību normu piemērotājiem ir jābūt pietiekami gudriem, lai prastu piemērot konstitucionālo normu "pa tiešo" tajos gadījumos, kad konkrētās situācijas regulējumam nevar atrast atbilstošu normu. Tas, protams, ir juridiskās izglītības jautājums, lai spētu gan izprast tiesību aktu hierarhiju, gan interpretēt tiesību normas.

[4] Kaut arī Satversmes tiesas spriedumos nav tieši pateikts, ka neskaidra norma būtu uzskatāma par likumdevēja nolaidību, tiesa ir vērtējusi arī normas skaidrību. Tā, spriedumā lietā Nr. 2006-12-01 tiesa norādīja, ka likumiem un tiesību normām ir jābūt gan pienācīgi saprotamām, gan paredzamām, t. i., formulētām ar pietiekamu precizitāti, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu regulēt savu rīcību. Vienlaikus ir arī uzsvērts, ka tiesību normas piemērotājam nav pareizi vadīties vienīgi pēc neskaidri definētās normas vārdiskās jēgas. Ja tiesību normas pieņēmējs, izsakot savu gribu tekstuāli, to ir izdarījis neprecīzi vai arī ir attīstījusies un mainījusies tiesību izpratne, jāņem vērā likumdevēja patiesā griba.

[5] Dažu valstu konstitucionālajām tiesām netieši ir nācies norādīt likumdevējam, ka ilgstoša sava darba neizdarīšana liecina par parlamenta nespēju veikt savas funkcijas. Piemēram, Armēnijā parlaments par vairākiem gadiem esot pārsniedzis paša noteikto termiņu jauno kodeksu izstrādāšanai un pieņemšanai. Arī Igaunijas Valsts tiesa bijusi spiesta atgādināt par norādītā likuma roba aizpildīšanas nepieciešamību.

Ja valsts konstitucionālā tiesa neizdara savu darbu un, aizbildinoties ar šauri tulkotajām savas kompetences robežām, nenorāda uz likuma roba radīto tiesību aizskārumu, valstij var rasties pienākums aizstāvēties starptautiskā tiesā. Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumā lietā L. pret Lietuvu (2007. gada 11. septembris) atzina, ka likuma sprauga (nenoregulētais jautājums) rada Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta pārkāpumu un valstij ir jāmaksā pieteikuma iesniedzējam 40 000 eiro.

Situācijās, kad praksē jāizvērtē tiesību aizskārums ar nepilnīgi formulētu normu, Satversmes tiesa atbilstoši Satversmes tiesas likuma 31.pantā ietvertajai prasībai par sprieduma saturu atzīst apstrīdēto normu, "ciktāl tā neparedz" (tālāk seko iztrūkstošās normas saturs) par neatbilstošu attiecīgajam Satversmes pantam (sk. lietu Nr. 2007-24-01).

[6] Kā rezultāts kongresā izteiktajiem viedokļiem un vienotajai nostājai varētu būt konstitucionālo tiesu prakses tālāka attīstība, plašāk izprotot jautājumu par tiesību normas (ne tikai pēc teksta, bet arī pēc jēgas un satura) atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normai. Turklāt konstitucionālajai pārbaudei jeb izvērtējumam var tikt pakļauta ne tikai nepilnīgi noregulēta (nekvalitatīva) norma, bet pat pilnīgi nenoregulēts jautājums. Pēdējais gan ir visai sensitīvs jautājums – tiesa nedrīkst kļūt par likumdevēju, taču tā arī nedrīkst klusēt, ja likumdevējs ar savu klusēšanu radījis situāciju, kas ir pretrunā konstitūcijai.

Tiesai ir pienākums precīzi ievērot valsts varas dalīšanas principu, taču tikpat principiāli tai ir jārīkojas, ja kāds ar savu darbību vai bezdarbību aizskar Latvijas Republikas Satversmē noteiktās vērtības.