Šā raksta mērķis ir noskaidrot, vai Latvijas tiesību sistēma pieļauj tiesību tālākveidošanas ceļā risināt cilvēka dzīvības izbeigšanas, proti, eitanāzijas, jautājumus. Pašreizējais medicīnas tiesību regulējums eitanāzijas jautājumus nerisina vispār, tādēļ potenciālajā situācijā, kad kāda persona pieprasītu tiesības uz eitanāziju, tiesību piemērotājam būtu jānoskaidro:

– vai pastāv jebkāds regulējums, kas risina visus vai vismaz dažus eitanāzijas jautājuma aspektus;

– ja šāds regulējums nepastāv, vai pastāv regulējums, kas risina līdzīgus jautājumus;

– ja šāds regulējums pastāv, vai tas konkrētajā situācijā ir izmantojams, proti, vai tiesību piemērotājs, šādā gadījumā risinot neregulētu jautājumu, neiejaucas likumdevēja kompetencē.

Latvijā, cik zināms raksta autorei, eitanāzijas jautājums praksē vēl nav guvis tiesisku risinājumu. Juridiskajā literatūrā ir izteikts viedoklis, ka, "analizējot Krimināllikuma XII nodaļā "Nonāvēšana" paredzēto noziedzīgo nodarījumu sastāvus un veicot eitanāzijas sastāva analīzi, jāsecina, ka patlaban eitanāziju saskaņā ar Krimināllikuma 116. pantu var klasificēt kā slepkavību vai saskaņā ar Krimināllikuma 117. panta otro daļu – kā bezpalīdzīgas personas slepkavību, kas attiecas vairāk uz pasīvās eitanāzijas izdarīšanu".1 Tajā pašā laikā Nīderlandē tieši tiesu prakse bija tā, kas gan izbeidza eitanāzijas kriminalizēšanu, gan ieviesa kritērijus eitanāzijas pieļaujamībai un norisei.2 Savukārt viens no medicīnas ētikas pētniekiem Ivars Neiders apraksta pētījumu, kurā noskaidrojās, ka ap 75% Eiropas ārstu, pretēji savas valsts likumiem, praktizē negatīvo jeb pasīvo eitanāziju.3 Tātad praksē eitanāzijas jautājums ir kļuvis ārkārtīgi aktuāls, savukārt tiesībās šī problēma vēl aizvien, šķiet, nav apzināta.

Pacienta iespējamās tiesības uz eitanāziju izriet no personas autonomijas principa – no tiesībām pilnībā lemt par visām savas dzīves norisēm. Lai atklātu autonomijas principa saturu, autore vispirms pievēršas autonomijas principa izpratnei medicīnas ētikā, jo tieši šajā nozarē vispirms tiek risināti pacienta pašnoteikšanās jautājumi. Mūsdienās personas autonomija ir viena no rietumu pasaules pamatvērtībām, kas tieši vai netieši ir nostiprināta konstitucionālā līmenī. Savukārt mūsdienu medicīnas tiesības nav iedomājamas bez pacienta kā brīvas un neaizskaramas personības tiesībām uz pilnīgu vai, atsevišķos gadījumos, daļēju pašnoteikšanos. Filosofijas studijas palīdz mums atklāt pašnoteikšanās izcelsmi, attīstību, izpratni, strīdus punktus, un tā risināt praktiskus tiesību jautājumus, kas saistīti ar autonomijas aizsardzību vai ierobežošanu. Savukārt ētika kā viena no filosofijas praktiskajām disciplīnām saista filosofijas atziņas ar tiesību normām.

Raksta turpinājumā tiks apskatīts, kā eitanāzijas aizliegums tiek risināts praksē. Autore ir izvēlējusies pirms dažiem gadiem pieņemto Ungārijas Konstitucionālās tiesas spriedumu eitanāzijas jautājumā.

Visbeidzot, raksta noslēgumā autore izdarīs secinājumus, vai ir pieļaujams risināt eitanāzijas jautājumu tiesību tālākveidošanas ceļā.

Modernās medicīnas ētikas attīstība 20. gadsimtā

Medicīnas ētika filosofijas atziņas izmanto praktiskos nolūkos, ikdienas situāciju un arī laikmeta izaicinājumu izprašanai un risināšanai.