Pirms Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās 2004. gada 1. februārī privātpersonas nebija pa­sargātas no valsts pārvaldes iestāžu patvaļas visdažādākajās jomās. Pri­vātpersonai varēja aizliegt celt, pārdot bez īpaša paskaidrojuma vai arī piespiest izdarīt kādas noteiktas darbības. Kā jau tika minēts, cīņu pret šādu patvaļu sāka 2004. gada 1. februāra Administratīva procesa likums, kurā strikti noteikts, kādi noteikumi jāievēro, sastādot administratīvo aktu, un vēl vairāk, ka par zaudējumiem, ko cietīs persona iestādes prettiesiska administratīva akta dēļ vai iestādes faktiskās rīcības dēļ, tiks atlīdzināts. 2005. gada 1. jūlijā stājās spēkā arī Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums (turpmāk – Zaudējumu atlīdzināšanas likums). Valsts atbildības konstitucionālais pamats būtībā ir ietverts Satversmes 92. panta trešajā teikumā, kur teikts, ka "nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu". Tādējādi tiesiskais pamats valsts atbildībai, kas izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām, faktiski pastāv jau no 1998. gada 6. novembra, kad Satversme tika papildināta ar jaunu 8. nodaļu "Cilvēka pamattiesības". Minēto apstiprina arī Satversmes tiesas secinājums: "Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertā tiesību norma ir piemērojama tieši un nepastarpināti, šī norma neparedz, ka tās konkretizēšanai nepieciešams īpašs likums. Šāda likuma neesamība nevar būt iemesls atteikumam pieņemt tiesā indivīda prasību par atlīdzinājuma piedziņu." Tomēr tikai ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma un Administratīvā procesa likuma pieņemšanu tiek izvērsts Satversmes 92.