Iemesls grāmatas izdošanai bija norādīts tās nodaļā "Arī Augstākās tiesas Senātā ir tikai cilvēki", t. i., "ko darīt, ja jurista tiesiskā apziņa neļauj samierināties ar faktu..".

Ļoti iespējams, ka šobrīd šāda grāmata nerastos, jo ir gājis laiks, mainījušies apstākļi un tās autors pats ir kļuvis par senatoru un spriež tiesu, droši vien godprātīgi būdams pārliecināts, ka dara to "kā vajag".

Iepazīstoties ar spriedumiem, kuru tapšanā ir piedalījies senators K. Torgāns, ir jāatzīst, ka tie patiešām nereti izceļas ar argumentētu akadēmiskumu, tā radot jēdzieniski tik strauji aktualizējušos judikatūru, kas balstās uz mūsdienu atzītākā civiltiesību speciālista atziņām un secinājumiem.

Tāpēc ceru, ka vēl vienu Augstākās tiesas Senāta sprieduma analīzi bijušais kolēģis uztvers ar izpratni un atbalstu. Tā ir vērsta uz tiesisko atziņu popularizēšanu. Uzreiz gan vēlos norādīt, ka šajā konkrētajā spriedumā, kas tapis 2008. gada 11. jūnijā civillietā Nr. SKC-238/2008 (Rakstā analizētais Augstākās tiesas Senāta spriedums publicēts šajā “JV” numurā.), manuprāt, teorija ir pa sānceļiem aizsteigusies priekšā praksei. Ne velti CPL 97. panta pirmā daļa norāda, ka tiesiskajai apziņai jābalstās uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem.

Ir 2005. gads, un nekustamā īpašuma tirgus "burbulis" pašā plaukumā. Dažkārt īpašumu pirkšana vienā kabinetā notiek, jau blakus kabinetā sēžot šī īpašuma pārpircējam. Cenas tiek sauktas simtos, tūkstošos un miljonos. Darījumos tiek izmantoti banku kredīti. Tāpēc bieži vien daļa no pirkuma summas aiziet norēķiniem ar iepriekšējo darījumu finansējušo kredītiestādi.