1. Jēdziens, attīstība un regulējums

1.1. Jēdziens

Pactum de quota litis jeb vienošanās par līdzdalības honorāru ir vienošanās, ar kuru kreditors apņemas daļu no summas, piemēram, 1/3, kuru ir grūti atgūt, šīs summas atgūšanas gadījumā dalīt ar personu, kas uzņemas atgūt šo summu.¹ Turpmāk rakstā vienkāršības labad tiks lietots termins "līdzdalības honorārs".

Attiecībā uz advokātu praksi šis jēdziens ir skaidrots Council of Bars and Law Societies of Europe (CCBE) Code of Conduct for European lawyers (turpmāk – Code of Conduct) 3.3.2. punktā: "(..) tā ir pirms lietas iztiesāšanas slēgta vienošanās starp advokātu un klientu, kurš ir viens no pusēm, ka labvēlīga lietas iznākuma gadījumā advokātam tiks izmaksāta atlīdzība kā noteikta daļa no naudas vai cita veida materiālajiem labumiem, kas tiks iegūti labvēlīga sprieduma rezultātā."² Tas nozīmē, ka advokāts kā pārstāvis tiesā atlīdzību par juridiskajiem pakalpojumiem saņem tikai klientam labvēlīga sprieduma gadījumā, bet lietas nelabvēlīga iznākuma gadījumā advokāts nesaņem atlīdzību par ieguldīto darbu. Līdzdalības honorārs ir attiecināms ne tikai uz lietām, kuras izbeigtas ar sprieduma pieņemšanu, bet arī uz tādām, kuru izbeigšanas pamats ir izlīgums starp pusēm, tāpat tas neattiecas tikai uz klientu pārstāvību tiesā, bet arī uz plaša spektra juridisko pakalpojumu sniegšanu, kad to rezultātā klients gūst materiālu labumu.³

CCBE Code of Conduct 3.3.3. punktā paredzēts: "Par pactum de quota litis nav uzskatāmi gadījumi, kad samaksa ir noteikta atkarībā no prasījuma summas, ja tas paredzēts oficiāli apstiprinātā tāmē kādā normatīvajā aktā vai to kontrolē kompetenta institūcija, kuras jurisdikcijai ir pakļauti advokāti."

1.2. Vēsturiskā attīstība

Līdzdalības honorāra aizliegums juridisko pakalpojumu jomā sākotnēji ir konstatējams romiešu tiesībās, kuras ir kontinentālās Eiropas tiesību saimei piederīgo valstu tiesību pamatā, kā arī ietverts angloamerikāņu common law kā aizliegums finansiāli piedalīties citas personas tiesvedībā. Tādējādi sākotnējā situācija abās tiesību saimēs ir līdzīga, tomēr tālākā attīstība bijusi atšķirīga. ASV ar savas tiesību doktrīnas, tiesu prakses un normatīvo aktu starpniecību pirmās pārvarēja no common law izrietošo aizliegumu. Lielbritānija aizliegumu pārvarēja 1990.gadā ar normatīvu aktu (Courts and Legal Services Act),⁴ nosakot, ka ir pieļaujama atlīdzība, kas atkarīga no lietas iznākuma un prasījuma apmēra. Turpretim kontinentālās Eiropas tiesību saimē aizliegums ilgstoši saglabājās nemainīgā formā un netika izvērtēta tā atbilstība tiesiskajai realitātei un mainīgajām dzīves prasībām. Kaut arī pašreizējā Eiropas Savienības kopējā nostāja, kas izriet no Code of Conduct, ir līdzdalības honorāra aizliegums (3.3.1. punkts), tomēr tiek pieļauta iespēja to piemērot, ja vien to kontrolē kompetenta institūcija, kuras jurisdikcijai ir pakļauti advokāti (3.3.3. punkts). Kontinentālās Eiropas tiesību saimei piederīgajās valstīs ir noteikts atšķirīgs normatīvais regulējums attiecībā uz līdzdalības honorāra piemērošanu advokātu atlīdzības noteikšanai, tomēr kopumā ir konstatējama tuvināšanās angloamerikāņu tiesību saimes izpratnei, advokātam ar klientu atļaujot vienoties par līdzdalības honorāru.

1.3. Regulējums

1.3.1. Līdzdalības honorārs angloamerikāņu tiesību saimē

Aplūkojot angloamerikāņu tiesību saimes nostāju pret līdzdalības honorāru, jānodala Lielbritānija un ASV.

ASV advokātu ētikas normas ietvertas American Bar Association’s (ABA) Model rules of professional conduct (turpmāk – ABA Model rules).⁵ ASV advokātu darbību neierobežo līdzdalības honorāra aizliegums, jo, kā izriet no samaksas noteikumiem, tā var būt arī nosacīta, eventuāla atlīdzība (contingent fee), proti, atlīdzība, kura tiek saņemta klientam labvēlīga lietas iznākuma gadījumā un kuru parasti nosaka kā daļu no prasījuma apmēra, kā arī atlīdzība, kas saistīta ar lietas iznākumu, bet tikusi noteikta kā konkrēta summa.