Vēlos sniegt savu redzējumu par tēmas būtību, tas ir, attieksmi pret personību, kura ir cietusi un līdz ar to iesais­tīta kriminālprocesā. Attieksme pret cilvēku ir pamats tiesneša darbā, tā palīdz atbildēt uz jautājumiem, kas rodas praktiskajā darbībā gan gatavojot krimināllietu iztiesāšanai, gan strādājot zālē, iztiesājot publiskās apsūdzības lietas.

Neslēpšu, ka noteiktos jautājumos tiesas uzskats atšķiras no tā, ko par cietušo lomu domā aktīvie procesa dalībnieki – apsūdzētājs un aizstāvis, taču cietušā tiesību realizācija iztiesāšanas stadijā ir aktuāls jautājums. Vēlos analizēt to, kam, manuprāt, līdz šim pievērsts nepelnīti maz uzmanības. Lai izslēgtu šaubas un pārpratumus, precizēšu, ka raksts būs par noziedzīgu nodarījumu rezultātā cietušiem, kuri paši spēj pilnvērtīgi realizēt savas tiesības, tas ir, aicināšu jūs padomāt par iespējamību katram no jums nonākt situācijā, kad pret savu gribu esat ticis iesaistīts kriminālprocesā.

Cietušā lomu katrā konkrētā lietā nosaka virkne interešu, sākotnēji, pašā pamatā tai jābūt pašas personas – nozieguma upura – interesei iesaistīties procesā, to savukārt var rosināt procesa virzītāja interese pildīt savus procesuālos pienākumus vai slāpēt personas, kuras īsteno aizstāvību, intereses panākt tai labvēlīgu tiesisko attiecību risinājumu.