Iepazīstoties ar Eiropas Savienības dalībvalstu praksi videonovērošanas izmantošanas praktiskajā un tiesiskajā kontekstā, autors aicina apsvērt, vai katrs videonovērošanas izmantošanas fakts atbilst būtisko interešu aizsardzībai, vai arī būtu jāpārbauda notiekošās datu apstrādes pamatotība un atbilstība tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību.

Atzīstot, ka videonovērošana ir viens no personu datu apstrādes veidiem, jānorāda, ka tā ietilpst konstitucionālo tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību saturā. Lai izdarītu secinājumus par videonovērošanas labāko praksi un tiesisko regulējumu, plašāk jāanalizē tās rašanās un piemērošana.

Ieskats videonovērošanas tehnoloģiju izmantošanas jomās

Pirmās videonovērošanas iekārtas tika izmantotas 1950. gadā, un to izmantošanas attīstība ir saistīta ar videokasešu izplatīšanos 1956. gadā. Līdz ar to videonovērošana radusies, pateicoties tehnoloģiju attīstībai.

Šobrīd valsts iestādes, to skaitā drošības iestādes, aizvien vairāk izmanto uzlabotas videonovērošanas ierīces, kas tiek kombinētas ar sejas vai numuru zīmju atpazīšanas tehniku. Šādu tehniku plaši izmanto kārtības nodrošināšanai pilsētu ielās, ar tās palīdzību policija var laikus iejaukties nekārtībās, kas tiek izraisītas sporta pasākumos, identificējot konkrēto personu pūlī, utt. Šāda tehnika tiek plaši izmantota lidostās, pārbaudot personas acs radzeni. Savukārt, piemēram, Londonā šādu tehniku izmanto, lai kontrolētu, vai autovadītājs ir samaksājis par iebraukšanu konkrētajā pilsētas zonā, un, ja tas nav izdarīts, minētā tehnika ļauj identificēt konkrēto auto un tā īpašnieku, pēcāk izsūtot tam lēmumu par soda uzlikšanu. Papildus minētajam iespēja atpazīt konkrēto numura zīmi nodrošina arī cīņu pret automašīnu zādzībām ar efektīvu instrumentu, ko izmanto arī muitas un imigrācijas dienesti. Līdz ar to automašīnu numuru zīmes var salīdzināt un pārbaudīt datubāzēs, pat neapturot satiksmes dalībniekus un netraucējot satiksmi.

Turpretim privātajā sektorā pieeja vairākām ēkām tiek kontrolēta ar videonovērošanas tehnoloģiju palīdzību, kuru pamatā ir biometrijas pazīmju identificēšana. Tā, piemēram, digitālo pirkstu nospiedumu un rokas delnas ģeometrijas noteikšanu plaši izmanto bankās, restorānos, skolās u. c. Arī darba ņēmēji var kļūt par darba devēja novērošanas objektu. Šajā jomā tiek izmantota pirkstu nospiedumu kontrole, lai pārbaudītu personu ierašanos darbā, tiek izmantota slēptā novērošana darbavietā, kā arī tiek ierakstītas darbinieku telefonu sarunas.

Videonovērošanas normatīvais regulējums

Videonovērošanu regulē šādi starptautiskie un nacionālie tiesību akti:

1) Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas¹ 8. pants;

2) Eiropas Savienības pamattiesību hartas² 7. un 8. pants;

3) Latvijas Republikas Satversmes³ 96. pants;

4) Eiropas Padomes 1981. gada konvencija par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi⁴ (turpmāk – Konvencija Nr. 108). Šeit gan ir jānorāda, ka Konvencija Nr. 108 atšķirībā no Direktīvas 95/46/EK attiecas uz datu apstrādi jebkurā nozarē un nesatur izņēmumus attiecībā uz kopējo ārlietu politiku, drošības politiku, sadarbību tieslietās un iekšlietās;

5) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti⁵ (turpmāk – Direktīva 95/46/EK). Kontekstā ar minēto direktīvu ir jānorāda, ka tās 3. panta otrā daļa noteic divas svarīgas jomas, uz kurām šī direktīva neattiecas. Pirmkārt, personu datu apstrādes izņēmums attiecas uz publiskās drošības mērķiem, aizsardzību, valsts drošību, ieskaitot valsts ekonomisko labklājību, kā arī darbības krimināltiesību jomā, jo minētie jautājumi neietilpst Eiropas Kopienas kompetencē. Otrkārt, izņēmums attiecas uz tādu datu apstrādi, kas ir saistīta ar personīgām vai mājas aktivitātēm. Otrais izņēmums darbojas gadījumos, kad videonovērošana ir uzstādīta, lai aizsargātu privātīpašumu un nodrošinātu privāto drošību;

6) dažādi Eiropas Savienības tiesību akti, kas regulē datu aizsardzību specifiskajās jomās;⁶

7) Fizisko personu datu aizsardzības likums;

8) dažādi nacionālie normatīvie akti, kas piešķir tiesības izmantot videonovērošanas iekārtas (piemēram, Detektīvdarbības likums, Operatīvās darbības likums utt.