Nozīmīga vieta konkrēto pasākumu vidū ir darbam un pasākumiem, kas tiek veikti noziedzības apkarošanā. Tas ir likumsakarīgi, jo noziedzīgie nodarījumi – kriminālpārkāpumi un noziegumi – nodara kaitējumu gan valstij, gan sabiedrībai, gan atsevišķām personām, skarot to likumiskās intereses.

Nav noslēpums, kāda ir statistika par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu valstī, kādi noziedzīgi nodarījumi un cik tiek izdarīti, kādu kaitējumu tie rada. Tā gan ir redzamā noziedzības daļa, aiz kuras tikai varam nojaust tās patiesos apmērus.

Kriminālprocesuālās darbības pamatfunkcijas

Kriminālprocesa likums (turpmāk – KPL) ir tieši tas likums, kas nosaka noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanas, kriminālvajāšanas un krimināllietu iztiesāšanas kārtību (KPL 1. pants). Kriminālprocesuālās kārtības saturs izpaužas kriminālprocesuālā darbībā, kas savukārt sastāv no vairākām funkcijām. Kriminālprocesuālā funkcija ir kriminālprocesuālās darbības virziens, ko realizē noteikti kriminālprocesuālās darbības subjekti.¹ Kriminālprocesa teorijā jautājumā par kriminālprocesuālajām funkcijām ir dažādi viedokļi. Ir autori, kas kriminālprocesuālai darbībai iedala trīs funkcijas.² Citi kriminālprocesuālo funkciju skaitu paplašina, kā atsevišķu funkciju ietverot darbību, kas saistīta ar noziedzīgā nodarījuma radītā kaitējuma atlīdzināšanas pieprasīšanu un aizstāvību pret to,³ kā arī blakus pamatfunkcijām nodalot palīgfunkcijas un blakus funkcijas.⁴

Savukārt KPL 17. pants, kurā reglamentēts viens no kriminālprocesa pamatprincipiem "procesuālo funkciju nodalīšana", paredz četras procesuālās funkcijas:

– cilvēka tiesību ierobežojumu kontrole pirmstiesas izmeklēšanā;

– apsūdzība;

– aizstāvība;

– tiesas spriešana.

Kā izriet no minētās normas, tām piešķirts vienāda nozīmīguma statuss. Šādai nostājai nevar piekrist. Pirmkārt, trūkst precizitātes jēdzienu lietojumā – KPL 17. pantā rodama norāde uz "pirmstiesas izmeklēšanu", kaut gan šādu kriminālprocesa posmu KPL jēdzieniski neparedz. Kriminālprocesa posms ir "pirmstiesas process", kur izmeklēšana ir tikai viena daļa. Otrkārt, ja cilvēktiesību ierobežojumu kontroles funkciju ir paredzēts attiecināt tikai uz izmeklēšanu, atklāts paliek jautājums: vai cilvēktiesību ierobežojuma kontrole neattiecas un nenotiek kriminālvajāšanas laikā, iztiesāšanā un citos kriminālprocesa norises laika brīžos?

Piekrītot, ka šāds darbības virziens kā cilvēktiesību ierobežojumu kontrole kriminālprocesā faktiski pastāv un tam arī būtu jāpastāv, un līdz ar to ir atzīstama arī tādas kriminālprocesa funkcijas pastāvēšana, var izvirzīt jautājumu par šīs funkcijas statusu. Domājams, ka tā varētu būt vai nu visa kriminālprocesa nodrošināšanas funkcija, kas "stāv pāri" citām funkcijām, vai, ja cilvēktiesību ierobežojumu kontroli reglamentē kā tādu, kas raksturīga tikai pirmstiesas procesam, tā varētu būt kā apsūdzības funkcijas palīgfunkcija.