Autores ar šo rakstu⁴ vēlas aizsākt diskusiju mantojuma tiesību jomā, ar zinātnes palīdzību likvidējot tās pabērna lomu civiltiesībās, likumdošanā un attiecīgi arī praksē. Lai gan mantojuma tiesību regulējuma problēmjautājumi skar gandrīz visus mantojuma tiesību institūtus, t. i., likumisko mantošanu (laulāto, radinieku un adoptēto mantošana, mantošanas kārtība), testamentāro mantošanu (neatraidāmo mantinieku jēdziens un neatņemamā daļa, substitūcija, legāti, publiska testamenta taisīšana), mantojuma pieņemšanu, inventāra tiesības, aizgādnības nodibināšanu mantojuma masai u. c., šoreiz analīze tiks veltīta neatraidāmo mantinieku institūtam un lejupējo kā pirmās šķiras mantinieku mantojuma tiesībām. Pamatojums – tieši šie "klupšanas akmeņi" visspilgtāk atspoguļo izkropļotu Civillikuma interpretāciju, arī prakses un normatīvo aktu atsvešinātību no konkrētā institūta jēgas un mērķa.

Turklāt, lai izvairītos no atrautas materiālo un procesuālo normu izvērtēšanas, ievērojot jau minēto zvērinātu notāru nozīmi mantojuma lietu vešanas procesā, rakstā tiks skarts arīdzan notariālā akta institūts, tādējādi aicinot lasītāju pavērot apliecinājuma formas nozīmi mantošanas procesā, vienlaikus ar to atsakoties no notariālās apliecināšanas ikdienišķās izpratnes.

Neatņemamās mantojuma daļas institūts

Likumdevējs mantojuma atstājējam piešķīris samērā plašu izvēles iespēju rīcībai ar savu mantojumu, t. i., paļauties uz likumisko mantošanu, taisīt testamentu vai slēgt praksē salīdzinoši reto mantojuma līgumu. Un, lai gan parasti testatoram labāk zināms, kā ar savu mantu rīkoties tuvinieku interesēs, un vienīgi viņam iespējams izvērtēt visus individuālos un konkrētos iemeslus, kurus spēkā esošās normas vispārēji nespēj paredzēt, tomēr nereti ir gadījumi, kad testators arī bez pietiekama pamata visu vai lielāko daļu mantas atstāj vienam savas ģimenes loceklim, citus ignorējot, vai pat svešai personai.⁵ Tātad pārsvarā testaments (tiks likts uzsvars tieši uz testamentu, respektējot tā taisīšanas biežumu salīdzinājumā ar mantojuma līgumiem,⁶ lai gan neatņemamās daļas institūts ir aktuāls ikvienai pēdējās gribas rīkojama formai) izmaina mantošanas kārtību, vairāk vai mazāk būtiski samazinot likumiskajiem mantiniekiem pienākošos mantojuma daļu vai atstājot tos vispār bez mantojuma.

Respektējot testamenta kā vienpusēja darījuma seno vēsturi, nedalīta uzmanība jāpievērš vēsturnieku atziņām, kas viennozīmīgi norāda pēdējās gribas rīkojuma pirmsākumus un straujo attīstību tieši Senajā Romā. Un vienlaikus ar pēdējās gribas rīkojuma pieaugošo popularitāti romiešu civiltiesībās tiek integrēts neatraidāmā mantinieka (sākotnēji – tiešā, neapejamā mantinieka) institūts kā morāles normu respektēšanas garants un līdzeklis,⁷ par pamatu tā izveidei liekot tieši ģimenes tiesību principus. Proti, pilnīgas un neaprobežotas rīcības brīvības piešķiršana novēlēt testamentā savu mantu par labu svešām personām un par ļaunu saviem tuvākajiem radiniekiem nesaskanētu ar dabisko tuvumu, kādam jābūt starp ģimenes locekļiem un kas uzliek vecākiem par pienākumu rūpēties par savu bērnu, bet bērniem – par savu nespēcīgo un trūcīgo vecāku uzturēšanu.