Likuma "Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem" 10. pantā noteikts, ka valsts un pašvaldību institūcijas un to amatpersonas pēc politiski represēto personu, kā arī citu ieinteresēto personu iesniegumu saņemšanas gādā, lai likumā noteiktajā kārtībā tiktu novērstas totalitāro režīmu radīto civilo, ekonomisko un sociālo tiesību ierobežojumu izraisītās sekas, atlīdzināti šo režīmu radītie materiālie zaudējumi, to nodarītais fiziskais un morālais kaitējums.

Radio un televīzijas likuma 38. pants paredz civiltiesisko atbildību par kaitējumu, proti, kaitējums, arī morālais kaitējums, kas nodarīts fiziskajai vai juridiskajai personai, sniedzot par to raidījumā ziņas, kas aizskar tās godu un cieņu, raidorganizācijai jāatlīdzina saskaņā ar Civillikuma un citu likumu noteikumiem, ja tā nepierāda, ka šīs ziņas atbilst patiesībai. Raidorganizācija tiek atbrīvota no kaitējuma atlīdzības, ja personas godu un cieņu aizskarošas ziņas ir valsts un pārvaldes institūciju vai amatpersonu paziņojumos, kā arī tad, ja nepatiesas ziņas izplatītas tiešajā translācijā un raidorganizācijai nav bijis iespējams ietekmēt šo ziņu izplatīšanu.

Kā redzams, minētajos likumos ir īpaši izcelts morālā kaitējuma atlīdzināšanas pienākums. Šis raksts sniegs ieskatu morālā kaitējuma atlīdzināšanas institūtā kā tādā, kā arī izcels ar tā atlīdzināšanu saistītas problēmas un piedāvās priekšlikumus to iespējamai risināšanai. Saskaņā ar Civillikuma 1635. pantu katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.