Statistika liecina, ka Latvijā pašaizsardzībai reģistrēti 11 322 ieroči, t. sk. īsstobra vītņstobra (pistoles, revolveri) – 10 658, no tiem nēsāšanai – 9144 un garstobra gludstobra (medību bises pašaizsardzībai) – 664, kā arī 22 garstobra lielas enerģijas pneimatiskie ieroči.¹ Šie skaitļi ir minami blakus tiem, kas ir tiesībsargājošo iestāžu rīcībā, tomēr plašākai publikai nav pieejami, jo ir valsts noslēpuma objekts saskaņā ar likumu "Par valsts noslēpumu"² un Ministru kabineta 2004. gada 26. oktobra noteikumiem Nr. 887 "Valsts noslēpuma objektu saraksts".³

Minētie skaitļi mudina uzskatīt, ka tēma ir aktuāla, ar perspektīvu pieaugt, tādēļ raksta mērķis ir komentēt minētās jomas normatīvo regulējumu, rosinot atsevišķus grozījumus, un paust viedokli par šaujamieroču nēsātāju praktisko iemaņu nozīmi.

Normatīvais regulējums

Pastāv normatīvā bāze, kas, cita starpā, regulē divus pamatjautājumus – šaujamieroču lietošanas nosacījumus un šaujamieroču lietošanas kārtību. Minētie noteikumi ir ietverti šādos normatīvajos aktos: Militārā dienesta likums⁴ (13. pants), likums "Par policiju"⁵ (14. pants), Ieroču aprites likums⁶ (29., 30. pants), Apsardzes darbības likums⁷ (16., 17. pants), Ieslodzījuma vietu pārvaldes likums⁸ (24. pants), Robežsardzes likums⁹ (18. pants), likums "Par Valsts ieņēmumu dienestu"¹⁰ (16.² pants), Ministru kabineta 2002. gada 19. marta noteikumi Nr. 126 "Kārtība, kādā Valsts robežsardze veic valsts robežas apsardzību jūrā, izmantojot Nacionālo bruņoto spēku tehniskos līdzekļus, peldlīdzekļus un gaisa­kuģus"¹¹ (31.–36. punkts). (Vēl var minēt arī Ministru kabineta 2004. gada 1. jūnija noteikumus Nr. 508 "Kuģu kontrole, pārbaudes un aizturēšanas kārtība Latvijas ūdeņos",¹² taču tie attiecas uz kuģu ieroču izmantošanu, tāpēc sīkāk analizēti netiks.)

Tiesību normas par šaujamieroču lietošanu var iedalīt divos virzienos: normas, kuras attiecināmas uz amatpersonu tiesībām lietot dienesta šaujamieročus, pildot savus dienesta pienākumus (Militārā dienesta likums, likums "Par policiju", Robežsardzes likums u.c.), un normas, kuras attiecas uz privātpersonām (Ieroču aprites likums). Vēl ir nosacīta trešā kategorija – apsardzes darbinieki, kuriem ir tiesības lietot šaujamieroci, pildot darba pienākumus saskaņā ar Apsardzes darbības likumu, taču minētā likuma panti būtiski neatšķiras no Ieroču aprites likuma regulējuma, kam pakļautas privātpersonas.

Šiem tiesību aktiem jāpievērš uzmanība vairāku iemeslu dēļ.